Medicīniskā dokumentācija ir tikpat svarīga kā pase, tāpēc būtu vēlams pret to atbilstoši izturēties. Labs ģimenes ārsts cītīgi vāc pacienta un dzimtas anamnēzi, bet būtu labi arī pašam sekot, kas dzīvē notiek.
Piefiksēt lielākās saslimšanas, alerģijas, ieviest potēšanās pasi, saglabāt rentgenogrammas vai datu nesējus tā, ka tie netiek bojāti, — elementāra “grāmatvedība” var palīdzēt ārstam saprast individuālās īpatnības un veiksmīgāk noteikt ārstēšanu. Viegli ļauties domai, ka “pie ģimenes ārsta jau viss ir”, taču dzīvē gadās visādi, ne vienmēr arī paša atmiņa izlīdzēs. Ārstam pacients ir viens no daudziem, bet katrs pats sev ir un paliek vienīgais. It īpaši, ja jādodas uz konsultāciju pie kāda speciālista, noderēs gadu gaitā veidots konspekts, kur ātri varēs atrast nepieciešamos datus, turklāt rakstītus arī citiem salasāmā rokrakstā. Īpaši kaulu deformācijām palīdz izsekot agrāko laiku uzņēmumi.
Radiologs Andris Kalns atzīmē, ka svarīgi parūpēties, lai rentgenogrammas netiktu saskrāpētas vai cieši sarullētas. Vislabāk tās glabāt plakanas starp atbilstoša izmēra papīra lapām, nodrošinot, lai klāt netiek mitrums. “Ar laiku “grammas” pašas aizies vēsturē, tagad informācija ir digitāla un tiek glabāta diskos. Bet tā vienalga ir priekšrocība, ja ārstam ir attēls, ko paskatīties un salīdzināt, ja nepieciešams. Tā ka neko ārā mest nevajag,” viņš ieteic.
Diskiem tāpat svarīgi ir nepalikt tiešos saules staros, tos nekādā ziņā nedrīkst “aizmirst” uz palodzes. Tāpat jārūpējas, lai nebūtu skrāpējumu, kas disku padara nelietojamu.
