Pagājušajā nedēļā bija divi svarīgi notikumi, viens no tiem plānots, tas ir, Latviešu leģionāru piemiņas diena 16. martā, otrs — izmaiņas valdībā, Tautas partijai atsaucot savus ministrus.
16. marts jau vairāk nekā desmit gadu rada aži-otāžu teju visā pasaulē. Arī es šogad devos uz Rīgu, lai piedalītos leģionāru atceres pasākumos. Katru gadu piedalos — esmu bijis arī Lestenē. Biju patīkami pārsteigts par iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces rīcību. Viņa pat piedalījās pasākumā un uzraudzīja savus padotos. Jau no “Hotel de Rome”, kas ir ap 300 metru no Brīvības pieminekļa, gājienu aizsargāja “dzīva” policistu ķēde. Leģionāru nosodītāji pārsvarā bija pulcējušies pie “Laimas” pulksteņa. Zinot, ka viņi tur būs, biju paņēmis līdzi grāmatu “Baigais gads”, kurā apkopoti komunistiskā režīma varas darbi pēc okupācijas. Tomēr tam nebija būtiskas nozīmes, jo tie, kas protestē pret šo piemiņas pasākumu, parasti nezina valsts valodu, līdz ar to rādīt tikai bildes nav jēgas. Tomēr iesaku šo grāmatu bļāvējiem apskatīt. Tā uzskatāmi parāda, kāpēc daļa latviešu apsveica vāciešu ienākšanu Latvijā.
Vēl viena lieta, ko protestētāji nesaprot vai negrib saprast, ir tas, ka 16. martam nav nekādas saistības ar leģiona dibināšanu. Vēsturiski tas ir datums, kad pirmo reizi cīņai pret sarkano armiju vienā frontes līnijā nostājās dibinātie latviešu leģioni. Bļauri pie “Laimas” pulksteņa klaigāja: “Fašizm ņeproiģot!” (fašisms netiks cauri! — aut.). Kādi mēs fašisti? Arī manu krusttēvu iesauca Latviešu leģionā. Un es, toreiz mazs puika būdams, atceros, kā viņš aizejot dziedāja “Paliec sveiks, mans mazais draugs!”. Tieši tāpēc par savu pienākumu uzskatu piedalīties šajos piemiņas pasākumos.
Interesanti, ka vishistēriskākie protestētāji ir gados vecās tantiņas un jaunieši, vīrieši nav nemaz tik agresīvi. Pēc gājiena seši jaunieši man sekoja līdz pat stacijai un apmētāja ar sniega pikām. Arī latviešu jaunieši ne vienmēr izceļas ar labāku uzvedību — uzvelk aizsargu formastērpu, ir alkohola reibumā, iekārtojas gājiena vidū un tad izkliedz provokatīvus saukļus. Arī tā nedrīkst. Ja reiz esi uzvilcis formu, tad uzvedies pienācīgi. Pats esmu dienējis gan krievu, gan Latvijas armijā, un formastērps liek būt disciplinētam.
Žēl, ka šos pasākumus bieži apmeklē pseidopatrioti, kas nemaz nezina, kāpēc tie notiek. Izmanto to kā priekšvēlēšanu platformu. Ir tādi, kas uz tiem brauc kā ekskursijā. Brauc arī uz Mores kaujas atceres pasākumiem. Ir bijis tā, ka viņi nemaz neizkāpj no autobusa.
Otrs svarīgākais notikums, kas satricināja Latvijas un pasaules medijus, bija Tautas partijas (TP) ministru atsaukšana no valdības. Tiešām žēl, ka viena no varas partijām tā rīkojas. Jebkuram ir skaidrs, ka viņi tā dara tikai tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas. Ilgu laiku Latvijas politikā nebija manāms TP dibinātājs Andris Šķēle, tagad viņš ir atgriezies un uzreiz ar pretenzijām pret valdības darbu. Dombrovskis ne reizi vien ir nosaukts par “mieramiku”, tam es gribētu piekrist. Viņš dara savu darbu. Turklāt viņam jāizstrebj tā putra, ko ievārīja iepriekšējā valdība. Tagad iznāk, ka tie, kas to izdarīja, tas ir, Kalvīša valdība, prasa no viņa atbildību. Man tas vairāk atgādina skolas puiku rīcību. Nekad neesmu sapratis, kāpēc valdošā koalīcija visus šos divdesmit gadus nav spējusi vienoties. Mēs, kas cīnījāmies par Latvijas neatkarību, sākot jau no astoņdesmito gadu beigām, tiešām to nespējam saprast.
Komiski izklausās veselības ministres Baibas Rozentāles paziņojums: “Es aizeju, lai pēc vēlēšanām atgrieztos.” Gribas teikt: tantiņ, ko tu te murgo? Kas par jums vairs balsos? Īpaši pēc šādas rīcības, ko citādi nevar nosaukt kā vien par sabotāžu. Tas uzskatāmi pierāda, ka šie cilvēki strādā nevis tautai, bet sev. Tauta, iespējams, vēl novērtētu, ja ministri savu darbu turpinātu, kā to darīs kultūras ministrs Ints Dālderis. Tā ir atbildīga rīcība. Ja reiz bija vienošanās, tad tā ir jāpilda, tas ir tāpat kā ģimenē. Ja esam kaut ko solījuši, tad jātur vārds. Attieksmi pret TP spilgti pauduši pat tās biedri biedri Līvānos, kur no partijas aizgājuši visi, tas ir, gandrīz divdesmit cilvēku, un kāds vēl naivi cer, ka par viņiem nākamajās vēlēšanās kāds balsos.
Neviens nav aizmirsis, kuri bija lielākie privatizētāji. Šķēle bija viņu priekšgalā — lēti nopirka un tagad izpārdod mūsu īpašumus. Pēc kara, kad gandrīz viss bija sagrauts, mēs, kara un pēckara paaudze, bijām tie, kas visu atjaunoja. Bet vai mums kāds pajautāja, vai to visu drīkst izpārdot? Nē! Tagad tikai dzirdam, kam un kas pārdots. Un ne jau latvieši šos īpašumus iegādājas. Kā varēja nolikvidēt tādu pasaules slavenu uzņēmumu kā VEF? Par to vien būtu cietumā jāliek. Nupat izskanēja ziņa, ka no Latvijas varētu aiziet tāds uzņēmums kā “Latvijas balzams”. Kas tad privatizēja “Laimu”, “Staburadzi”, “Rīgas piensaimnieku”? Šķēle. Un tagad tas viss pieder ārzemniekiem. Arī kolhozus iznīcināja, tagad zemi pērk dāņi un norvēģi un ceļ te savas cūku fermas.
Padomju laikā strādāju par dzelzceļa pavadoni. Esmu izbraukājis gandrīz visu bijušo Padomju Savienību. Valdībai būtu jādraudzējas ar Turkmenistānu un Kazahstānu, kur ir bagātīgi dabas resursi — gāze un nafta. Tur viņiem nav kur šos labumus likt, mēs varētu lēti pirkt vai veikt bartera darījumus. Kas mums to liedz? Kāpēc neizmantojam šo iespēju?
Liela ažiotāža sacelta arī ap ciparu televīziju un dekoderiem. Tagad ziņo, ka atslēgs vēl kādu kanālu. Pirms laika bija jāpērk šķīvji un kabeļi, ko tagad ar tiem lai dara? Tas ir “Lattelecom” rekets valsts vārdā. Atceros, kad sākās runas par digitalizāciju. Jau toreiz Šķēle bija sapircies dekoderus un raidījumā “Kas notiek Latvijā?” atklāti paziņoja, ka nekur jau tie dekoderi nepazudīs un viņš atradīs, kur tos likt. Tagad ir atradis, un mēs esam spiesti tos pirkt. Izsludinātajā konkursā, protams, ka uzvarēja tie, kam vajadzēja uzvarēt.
Iepriecināja mūsu hokejisti, kuri sezonu sāka diezgan neveiksmīgi, bet tagad cīnās ļoti labi un gūst svarīgas uzvaras. Maz bija tādu, kas ticēja, ka viņiem tik labi veiksies.
