“Viņš zināja, kā izturēties pret sievieti, mācēja valdzināt, bet žēl, ka viņa spēles gājienus neatšifrēju uzreiz,” teic Santa (vārds mainīts), kura akli iemīlējās kādā nigērietī, bet pēc tam saprata, ka viss ir bijis vieni vienīgi meli. Par piedzīvoto jaunā sieviete stāsta “Staburagam”.
Santa (22) kādreiz dzīvoja mūspusē, taču pēc skolas beigšanas sāka strādāt picērijā Rīgā. Turp pārcēlās arī meitenes māsa un māte. Viņas galvaspilsētā īrēja divistabu dzīvokli. Taču sākās grūti laiki. Picēriju slēdza, darbiniekus atlaida. Izmisuma mākta, Santa nolēma spert galējo soli — braukt peļņā uz ārzemēm. Pēc ilgiem meklējumiem jauniete atrada darbu kādā dārzeņu fasēšanas fabrikā Anglijā. Santa pasūtīja lidmašīnas biļeti, sakravāja čemodānus un pēc nedēļas devās ceļā. Darbs nebija viegls, turklāt par to nemaksāja solīto, naudas pietika vien rēķinu nomaksai. Drīz vien Santa devās uz kādu nelielu pilsētiņu, lai strādātu puķu fabrikā. Portālā draugiem.lv viņa bieži sazinājās ar mājiniekiem. Reiz par meiteni interesi izrādīja kāds nigērietis.
Iepazīstas internetā
— Portālā draugiem.lv mammai un māsai regulāri rakstīju vēstules. Reiz atrakstīja Čanede. Viņš bija Nigērijas pilsonis un tobrīd dzīvoja Kiprā. Taču tas mani nebiedēja. Sākām saraksti gan draugiem.lv, gan sarunājāmies “skype”. Viņš apgalvoja, ka meklē sievieti, ar kuru kopā pavadīt visu atlikušo mūžu. Dīvaini, bet nevainīgais flirts strauji pārauga dziļākās jūtās, un biju pārsteigta, cik ātri iemīlējos cilvēkā, kuru redzēju tikai fotogrāfijās un videoattēlā.
Pēc diviem mēnešiem viņš mani apciemoja Anglijā. Satikšanās klātienē izrādījās vēl skaistāka, nekā iztēlojos. Čanede zināja, kā izturēties pret sievieti, viņš mācēja valdzināt. Šarmantais nigērietis uz laiku palika Anglijā. Tikāmies ik dienu, bet pēc trijiem mēnešiem Čanede ieminējās, ka viņam Kiprā piedāvā darbu, turklāt jāturpina uz laiku atliktās studijas. Viņš solīja atrast darbu arī man. Pirms aizbraukšanas sarīkoja vakaru sveču gaismā un, dziedot kādu angļu mīlas dziesmu, lūdza manu roku. Likās, saviļņojumā lidoju. Jau kopš bērnības vēlējos apprecēties ar tumšādainu vīrieti, un te nu viņš bija — pats mīļuma iemiesojums! Biju neprātīgi iemīlējusi šo šarmanto vīrieti, tāpēc laulībām piekritu. Domās jau iztēlojos, kā braucu pie viņa uz Kipru.
Sākumā viss labi
Laiks paskrēja nemanot, un pēc mēneša es jau lidoju uz savu sapņu zemi. Mūsu neilgo attiecību posmā tur jau pabiju. Ciemojāmies pie viņa draugiem, kuri iedvesa tādu pašu uzticību kā Čanede. Lidostā mani sagaidīja latviešu sieviete Judīte, kura pati ir precējusies ar nigērieti. Čanede pret mani izturējās ļoti labi. Gatavoja ēdienu, uzkopa istabu, iepazīstināja ar draugiem.
Novembra beigās devos uz Latviju, lai izņemtu izziņu par manu ģimenes stāvokli, un jau decembra sākumā Kiprā apprecējāmies. Man nebija baltas kleitas, nebija arī viesu. Mums svarīgāk likās vienkārši būt kopā. Par laulībām mana ģimene neko nezināja, biju kā apmāta. Pēc kāzām īrējām māju. Par to maksāja mans jaunais vīrs, bet darbā mani tā arī neiekārtoja. Kad ieminējos, ka pati mēģināšu atrast darbu, viņš aizbildinājās, ka tas nebūšot vajadzīgs.
Dzīve māņu valgos
Nekas neliecināja par Čanedes patieso dabu, viņš mani burtiski uz rokām nēsāja un dziedāja mīlas balādes. Turklāt skaistā Kipras daba mūsu attiecības, šķiet, tikai stiprināja, bet cik ilgi?
Jutu, ka attiecības mainās un vairs nav tādas kā iepriekš. Mierināju sevi, ka tās ir tikai manas iedomas. Čanede apgalvoja, ka studē, taču mājās neredzēju neko, kas par to liecinātu. Viņš nopirka mašīnu, sāka strādāt, vēl arī dzert un smēķēt. Atklājās viņa patiesā būtība. Jutu — dzīvoju vienos melos. Likās, ka viņam ir cita, kad par to ieminējos, viņš man iesita. Sākās nemitīgi strīdi. Sapratu, ka mans sapņu vīrietis ir režisors kādai savas dzīves izrādei, bet man tajā ir atvēlēta tikai statistes loma.
Atņem pasi
Tādu dzīvi nevēlējos. Lai es nevarētu aizbraukt, Čanede atņēma man pasi un dzimšanas apliecību. Atkal sastrīdējāmies. Pāris dienu viņa nebija mājās, taisnojās, ka nožēlojis grēkus baznīcā, bet sapratu, ka tie ir kārtējie meli. Lūzuma punkts bija, kad no kāda viņa drauga uzzināju, ka viņam ir cita sieviete. Mana nojauta apstiprinājās. Sākumā tam negribēju ticēt, bet apmātības plīvurs krita. Čanede pat necentās slēpt, ka es viņam vairs neinteresēju. Lai citi viņu neuzskatītu par vainīgu, Čanede izdomāja, ka es krāpju ar kaimiņu, un, sapulcinājis draugus, sāka viņu sist. Neviens nesteidzās palīgā. Vairs nevarēju izturēt, gribēju ātrāk tikt projām.
Vērvē latviešu
meitenes
Sarunā ar viņa draugiem noskaidroju, ka Čanedi interesēja tikai laulības, jo tās viņam dotu iespēju brīvi pārvietoties visā Eiropas Savienības teritorijā. Par to viņš Judītei samaksāja krietnu naudassummu. Nopratu, ka viņa organizē fiktīvas laulības, no nigēriešiem pieprasot vairākus tūkstošus eiro, bet potenciālās līgavas par to neko nezina un domā, ka satikušas savu sapņu vīrieti.
Uzzināju arī, ka Čanede savā dzimtenē Nigērijā jau ir precējies, bet tas viņam nebija šķērslis to darīt otrreiz. Izrādījās, ka viņam ir arī divi bērni. Šajā brīdī sirds saplīsa tūkstoš lauskās, ienīdu sevi par to, ka viņu iemīlēju. Jutos apkrāpta un pazemota. Es kā visīstākā muļķe noticēju mīlestībai, bet mana laulība bija vieni vienīgi meli. Gribēju aizbēgt no visa, biju izmisumā.
Otrā istabā guļ ar citu
Pēc kārtējā strīda Čanede piekodināja, lai nemaz nedomāju aizbraukt vai sūdzēties varasiestādēm. Kiprā dzīvosim sešus gadus, un, kad viņš kļūs par Eiropas Savienības pilsoni, varēšu darīt, ko gribu. Čanede izvirzīja noteikumu, ka mēs dzīvosim vienā istabā, bet otrā — mana ģimene, kas reizēm brauks ciemos. Tam nepiekritu, jo ar šo vīrieti vairs nevēlējos neko kopīgu.
Jaungadu sagaidījām kādā pasākumā vietējā klubā, kur man nozaga telefonu. Acīmredzot arī to viņš bija smalki izplānojis. Viņš man iedeva savu telefonu, bet ikreiz, kad vien vēlējās, to atņēma. Gulējām atsevišķās istabās, pie viņa ik nakti palika kāda sieviete, bet es tur neko nevarēju darīt, jo nebiju nekas — tukša vieta!
Vienīgā iespēja tikt prom
Ik dienu plānoju, kā tikt projām no šī murga. Saņemot kārtējo sitienu, kliedzu uz Čanedi un pieprasīju savus dokumentus. Tos viņš atdeva. Sapratu, ka jārīkojas tagad vai arī netikšu prom nekad. Vēlu vakarā pateicu, ka nomiris mans tēvs. Zinu, ka par šādām lietām nedrīkst melot, bet biju izmisumā. Viņš ļāva braukt ar noteikumu, ka arī pats dosies līdzi. Visu nakti lūdzu Dievu, lai nākamajā dienā viņam neizdotos dabūt vīzu. Tiku uzklausīta. Čanede man nopirka biļeti, un es lidoju uz Latviju. Nevaru aprakstīt izjūtas, kad beidzot biju Latvijā un varēju ieelpot dzimtenes gaisu. Jutos kā no krātiņa izlaists putns.
Pēc pāris dienām Čanede zvanīja un gribēja, lai drīzumā atgriežos. Atbildēju, ka atpakaļ nebraukšu. Todien zvanīja arī Judīte, acīmredzot nobijās, ka viņai varētu būt nepatikšanas par to, ko zinu. Judīte teica, ka Čanede sitot kaimiņu, trakojot un lietojot narkotikas. Viņa arī ieminējās, ka Čanede vēlas bankā ņemt lielu kredītu, ko pēc tam vajadzēs atmaksāt man. Čanede visiem stāstot, ka atgriezīšos pie viņa, darīšu visu, ko viņš gribēs, un iemācīs man būt paklausīgai sievai.
Atpakaļ vairs
nekad!
Tagad saprotu, ka man ir ļoti palaimējies. Čanede ne reizi vien ieminējās, ka gribētu dēlu, taču, ja mums tiešām piedzimtu bērniņš, es nekad netiktu uz mājām, un man nāktos aizmirst par brīvību. Uzzināju, ka tagad viņš dzīvo citviet Kiprā. Adresi nezinu un negribu zināt. Dažreiz piezvana un lūdz, lai paciemojos pie viņa, bet zinu, ja aizbraukšu, nekad vairs neredzēšu savus mīļos, tāpēc par to pat nedomāju.
Ir grūti sadzīvot ar vīrieti no atšķirīgas kultūras. Viņa dzimtenē sievietes uzskata par otrās šķiras cilvēkiem. Sievas pienākums ir izpildīt ikvienu vīra kaprīzi. Izjūtot pretestību, vīrietis var sākt mācīt paklausību ar sitieniem, ko diemžēl “izbaudīju” arī es. Iespējams, daudzas, lasot manu stāstu, nodomās: ar mani tā nenotiks. Taču to nekad nevar zināt, tāpēc iesaku līdzīgās situācijās padomāt labi un nebūt tik lētticīgām.
Laba mācība
Lai gan esmu Latvijā, viss vēl nav beidzies. Ar Latvijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta starpniecību uz Kipru aizsūtīju iesniegumu, ka vēlos anulēt laulību, piebilstot, lai Čanedi izraida no Kipras un lai liedz viņam ieceļošanu citās Eiropas Savienības valstīs. Ceru, ka viss izdosies, jo nevēlos, lai vēl kādai meitenei savas lētticības dēļ būtu jāpiedzīvo tas, kas man.
Būšu pilnībā laimīga tikai tad, kad mani un Čanedi nekas vairs nesaistīs. Cenšos nedomāt par to, kas bija, jo ātrāk gribu visu aizmirst. Šī man bija laba dzīves mācība, zinu, ka otrreiz ar kādas Āfrikas valsts pilsoni attiecībās vairs neielaidīšos. Esot mājās, patiešām novērtēju to, kas man ir. Sākumā te nevarēju atrast darbu, bet jau trešo nedēļu uzkopju birojus un par darbu nekaunos. Laimi esmu atradusi tepat dzimtenē.
