Masu mediji informē, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) patlaban ir kritiskā finansiālā situācijā. Savu šīgada budžetu tā samazināja par 45% un plāno atlaist pusi no Virsvaldē un citur strādājošajiem. Iespējams, naudas grūtību dēļ mācītāju algošanu turpmāk vajadzēs uzņemties draudzēm.
Jau pērn kļuva zināms, ka LELB nonākusi finansiālās grūtībās un, būdama viena no lielākajām zemes un ēku īpašniecēm Latvijā, sāk izpārdot savu mantu. Piedāvājumu listē bija zemesgabali, ēkas un namīpašumi, arī mācītājmuižas. Baznīca pat vērsās pie divsimt sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, aicinot viņus iegādāties vai nomāt kādu no īpašumiem, bet piedāvājumam neviens tā arī neatsaucās.
Baznīca regulāri tērēja vairāk nekā ieņēma. Iemesls šiem lielajiem tēriņiem ir vērienīgas programmas un projekti, kā arī darbinieku skaita pieaugums baznīcas administrācijā. Līdzīgi kā valsts pārvaldē, arī te birokrātiskais aparāts gadu gaitā bija “uzpūsts”.
Tagad baznīca par 600 tūkstošiem latu ieķīlājusi tai piederošo ēku Elizabetes ielā. Naudu uz diviem gadiem pret ķīlu un ar visai augstiem procentiem aizdeva “RD Electronic” prezidents Aleksandrs Meilehs un Sergejs Maļikovs no “Ma-teks credit” — vēsta portāls www.diena.lv. Nav zināms, vai naudu varēs atdot, tātad īpašumu, iespējams, nāksies zaudēt. LELB piederot vairāk nekā tūkstoš īpašumu 80 miljonu latu vērtībā, bet pašreizējā ekonomiskajā situācijā tas baznīcu neglābj. Tā gan joprojām cenšas pārdot 173 īpašumus, par kuriem cer iegūt ap divpadsmit miljonu latu, taču ir utopiski piedāvāt tos par neadekvāti augstām cenām, jo pircēju tāpat nebūs. Pirms kāda laika masu medijos izskanēja ziņa, ka baznīca savām draudzēm atņem īpašumus, tos ieķīlā vai pārdod, bet iegūto naudu iegulda ASV fondu tirgos. Kur tagad ir šī nauda un kurš ir vainīgs LELB finanšu neveiksmēs un pārmērīgi lielajos tēriņos? Atbildība par to būtu jāuzņemas gan baznīcas Virsvaldei, gan par finanšu darījumiem atbildīgajiem, bet maz ticams, ka tā notiks. Lai gan LELB finanšu situācija ir kritiska, gan draudzes, gan mācītāji darbu turpināšot, taču, iespējams, turpmāk draudzēm nāksies pašām algot mācītājus. Tātad atgriezties pie vecās prakses, lai gan no tās bija nodoms atteikties, pirms pāris gadiem izveidojot vienoto Garīdznieku atalgojuma fondu. Bet arī tas vairs nespēšot pildīt saistības. Ja draudzēm pašām vajadzēs algot mācītāju, tas būs mazo lauku draudžu gals. To ziedojumi pārsvarā ir vien “sveču nauda”. Varbūt uz mācītājmāju baznīcēniem nāksies doties ar olu groziņu, sviesta pikuci un speķa gabalu kā senos laikos?
