Pilsētas dzīvoklis mūsu ģimenei jau sen bija kļuvis par šauru, tāpēc abi ar vīru apsvērām iespēju beidzot piepildīt mūsu kopīgo sapni par māju laukos. Piemērotas mājas un vietas meklēšana ieilga divu gadu garumā. Katru reizi, kad braucām lūkot potenciālo mājvietu, cerējām, ka šoreiz būs īstā. Taču vienmēr gadījās kaut kas tāds, kas nepatika man, vīram vai arī mājas cena bija pārāk augsta. Kad braucām skatīties “Ezerkalnu” mājas, cerības neloloju. Tomēr, kad siltajā maija pēcpusdienā mūsu melnais “Audi” ieripoja lauku sētas pagalmā, sapratu, ka šī māja varētu būt īstā.
Bērnības
smarža
Jau iztālēm mūs sveicināja veca liepu aleja, kas veda uz pakalnā esošo “Ezerkalnu” saimniecību. Guļbaļķu māja, liela un pelēka, sildījās pavasara saulē. Apsūnojušie saimniecības ēku jumti pauda tādu mieru, nosvērtību un klusumu, ka šķita — laiks ir apstājies. Izkāpām no mašīnas, un mazā meitiņa Katrīna tūlīt sadraudzējās ar šīs mājas rudo peļu junkuru, kas mazliet aizdomīgs raudzījās melnā nezvēra — mūsu mašīnas — virzienā.
No mājas iznāca vecie saimnieki, sasveicinājāmies, un viņi aicināja vispirms ielūkoties dzīvojamajā ēkā. Arī iekštelpās bija iegūlis rāms pavasara klusums — baltas tamborētas sedziņas, fotogrāfijas, vecmodīgi puķu plaukti ar milzīgu monsteru, mājas svētību un Ķīnas rozi. Uz palodzēm ziedēja pelargonijas. Saule veidoja ornamentu uz pelēkdzeltenās dēļu grīdas, atsaucot atmiņā bērnības lauku mājas. Te pat smaržoja līdzīgi. Saskatījāmies ar vīru un sapratām — ir īstā.
Laiks
nesaudzē
Katrīna palika mājā, cienājoties ar sirmās saimnieces piedāvātajām šokolādes konfektēm, bet mēs devāmies apraudzīt īpašumu. “Kādreiz mums bija vairāk kā četrdesmit hektāru zemes, bet tagad palikuši nepilni pieci,” stāstīja saimnieks. “Ar tiem pietika piemājas saimniecībai. Ja jūs gribētu vairāk, tad būtu jāiet uz pagastu jautāt, ir vēl daudz neizmantotas zemes.” Kāpām nelielajā kalniņā, un no tā pavērās skats uz ezeru. Aiz tā — vēl kāda saimniecība un zilpelēka meža siena pie horizonta.
“Vairs netiekam ar darbiem galā, nav veselības un trūkst spēka, pārdosim un paši uz pansionātu prom,” skaidroja vecais vīrs. “Tā tas pasaulē iekārtots — laiks nesaudzē nevienu, kādam jāaiziet, jāatbrīvo vieta jaunajam.” Vārdi bija skarbi, taču balsī neskanēja ne aizvainojums, ne skumjas, vienīgi samierināšanās ar nenovēršamo. Saimnieks rādīja vēl aizpērn ie-raktās kupicas, ieveda bērzu birzī un atklāja zemeņu vietas: “Arī bekas te aug griezdamās, zupai vai mērcei, cik uziet. Ja gribas iesālīt, tad gan jāiet sēņot uz lielo mežu.” Nonācām ābeļdārzā, vienā dārza pusē auga nesen stādītie augļukoki, bet otrā ilggadīgie.
Vēstules no
tālienes
Rožaini balti trausli ziedi vēstīja, ka rudenī būs bagātīga ābolu raža. Dārza stūros auga ķirši un plūmes. “Jauno dārzu stādījām pirms divdesmit gadiem, bet vecās ābeles gan būs sasniegušas krietnu vecumu. Jāzāģē nost, kaut citugad raža ir liela,” teica sirmgalvis. Dārza malā viņš apstājās pie kādas ābeles, atspiedās pret veco koku un stāstīja: “Kad sākām dzīvot “Ezerkalnos”, vispirms iestādījām jaunu augļudārzu, būvējām ēkas, jauno māju. Mums bija divi bērni — dēls Augusts piedzima augustā, bet Ieviņa maijā, pašā ievu ziedēšanas laikā. Abu jau sen vairs nav.” Brīdi klusējis, viņš turpināja: “Ieviņa bija gudra un skaista meitene, darbīga, ne brīdi nestāvēja mierā, ļoti čakla bija. Kad mācījās vidusskolā, sadraudzējās ar kaimiņu puisi Vitāliju. Viņš dzīvoja “Ezerlejās”, tajā mājā, kas aiz ezera. Kad viņa mācījās vidusskolas pēdējā klasē, Vitāliju iesauca dienestā. Tolaik dienests bija ilgs, abi rakstīja viens otram vēstules, Ieviņa viņu ļoti gaidīja mājās. Bet vēstules no Krievijas pienāca aizvien retāk un retāk. Visbeidzot viņš vairs nerakstīja.”
Ar dziesmu pie kapa
“Lai arī vēstuļu apmaiņa beidzās, Ieviņa tik un tā viņu gaidīja. Kādā rudenī Vitālijs atbrauca atvaļinājumā, tad arī uzzinājām, ka tur, svešumā, saticis citu. Ieviņa pārvērtās — kļuva klusa un noslēgta. Neko mums ar māti nestāstīja, taču redzējām, cik ļoti pārdzīvoja. Ieviņa vairāk uzticējās brālim Augustam, taču viņš tajā rudenī devās dienēt. No dienesta nepārnāca, paldies Dievam, ka Ieviņa to vairs nepiedzīvoja. Atceros, bija pavasaris, ziedēja ābeles. Ieviņa torīt bija tāda savāda. Pēcpusdienā vairs nekur viņu nevarējām atrast. Māte viņas istabā uz galda ieraudzīja vēstuli. Ieviņa tikai lūdza piedot, saprast un uz viņas bērēm uzaicināt Vitāliju, lai viņš nospēlē Ieviņas mīļāko dziesmu — “Zīlīti”. ” Sirmgalvis apklusa, vērās tālumā, it kā vēl tagad redzētu meitas rakstīto. Pēkšņi likās, ka spožā maija saule satumsusi un pierimis vējš. Vecais vīrs nesūdzējās, negaidīja līdzjūtību. “Ieviņu atradām te, šajā ābelē. Vitālijs uz bērēm neatbrauca. Atnāca viņa brālis un pēc bēru ceremonijas, kad pārējie pavadītāji bija izklīduši, ģitāras pavadījumā nodziedāja to dziesmu.”
***
“Mēs jau varam izdomāt un diez ko gribēt no dzīves, bet notiek tā, kā notiek. Kā saka, ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem,” saimnieks aizejot domīgi nolūkojās ābeles kuplajā vainagā. Atgriezāmies mājā. Katrīnai vienā rokā bija vecs plīša lācēns, kas noteikti kādreiz bija piederējis Ieviņai, bet otrā — rudais runcis. Meita smaidīja un izskatījās bezgala apmierināta. “Tad nu jums jāizlemj — patīk te vai nē,” saimniece sacīja un piedāvāja liepziedu tēju.
Dzirdētais bija padarījis domīgu gan mani, gan vīru. Redzēju, ka viņš ir mazliet samulsis. “Cik ilgi vajag, tik domājiet, pagaidām vēl neviens cits pircējs nav uzradies. Līdz rudenim mēs varam gaidīt,” sacīja vecā saimniece, apliedama tēju. “Nāc arī tu iedzert tēju,” viņa aicināja vīru. Bet saimnieks stāvēja pie virtuves loga un skatījās, kā dārzā bezrūpīgi zied ābeles.
