Kārlis Vadzītis mācās Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klasē. Jaunietis jau septiņus gadus trenējas rokasbumbas spēlē, vairākus gadus dzied korī “De Cantare”, bet brīvo laiku labprāt pavada laukos.
Vienam jābūt
līderim
— Kāpēc izvēlējies trenēties tieši šajā sportaveidā?
— Vecākais brālis spēlēja rokasbumbu, tas bija viņa ietekmē. Tagad brālis spēlē augstākajā līgā Latvijas izlasē. Pirms sāku nodarboties ar sportu, mūzikas skolā mācījos saksofona spēli. Vectēvs uzdāvināja akordeonu, vēlējās, lai es iemācītos to spēlēt. Bet es negribēju, izvēlējos saksofonu. Bija daudz jāvingrinās, jāspēlē, apnika stingrais režīms un mūzikas skolu pametu novārtā. Tomēr no mūzikas pavisam novērsies neesmu — aptuveni četrus gadus dziedu korī “De Cantare”. Vēl man patīk spēlēt bungas. Nopirku vecas bungas, tās stāv lauku mājās, šad tad aizbraucu, uzspēlēju. Lauki mums ir Kokneses pagastā. Kaimiņi, par laimi, nav tik tuvu, lai ar bungošanu viņus traucētu. Māte neļāva dzīvoklī spēlēt, es tā kā sākumā gribēju gan.
— Vai nākotnē sportā gribētu būt profesionālis?
— Pēc skolas domāju turpināt spēlēt, jo tā jau nevar — pēc tik ilga laika spēli pamest. Komandā jābūt disciplīnai, taču jābūt arī vienam līderim. Plānoju spēlēt arī volejbolu, tuvākā spēle paredzēta drīz, ja vien tikšu vaļā no ģipša, ko dabūju pēc traumas pēdējā mačā ar Murjāņu sporta ģimnāzijas sportistiem. Kauls gan nav plīsis, bet sasitums tik spēcīgs, ka nācās ieģipsēt. Ir bijušas arī citas traumas — pirkstu lūzumi, smadzeņu satricinājums.
Lielie gudrie divpadsmitie
— Ko tu dari brīvajā laikā?
— Labprāt atpūšos draugu lokā. Patīk strādāt laukos, kaut vai mauriņu nopļaut vai palīdzēt tēvam dažādos būvniecības darbos. Laukos jau bieži roka šur tur jāpieliek.
— Vai esi izvēlējies, ko darīsi pēc vidusskolas beigšanas?
— Nezinu. Manuprāt, astoņpadsmit gados nevar izlemt, ko vēlēsies darīt visu mūžu. Labi, ja gadās “uztrāpīt” īstajai profesijai, kas interesē, tad ir baigi forši. Kādreiz, kad mācījos pamatskolā, likās, ka visi divpadsmitie ir tādi lieli un gudri cilvēki, bet tagad, kad pats esmu vidusskolas pēdējā klasē, saprotu, ka tā tikai izskatās. Daudziem jau kopš bērnības ir interese par kādu konkrētu jomu, bet man viss patīk un interesē, tāpēc varētu strādāt un mācīties jebkurā vietā. Visi mācību priekšmeti padodas vienādi, nav neviens, kas patiktu labāk. Tā kā man tuvi lauki, domāju studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, jo mežs būs vienmēr.
Brauciens kā ballīte
— Vai tev ir vēl kādas aizraušanās?
— Patīk ceļot. Pērn biju Vācijā, Lībekā, spēlējām handbolu. Uz ārzemēm braucu ar kori, handbola komandu. Atmiņā palicis ceļojums uz Austriju, turp devāmies ar kori. Brauciens kā ballīte. Braucām ar autobusu, daudz redzējām, pabijām Prāgā Čehijā, Polijā, Varšavā. Austrijā nakšņojām klosterī. Tā bija milzīga veca ēka, kurā mitinās tikai mūki. Interesanta aura. Ar handbola komandu vienu gadu braucam uz Vāciju, otru — uz Čehiju, šogad gan laikam nebrauksim — krīze, un daudzi komandas spēlētāji mācās 12. klasē, nav laika, daudz jāmācās.
— Izjūti krīzi?
— Domāju, tā skārusi gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus, arī mūsu ģimeni. Pārāk labi dzīvojām pēdējos gados, krīze liek domāt un disciplinē. Kādreiz nebija finansiālu problēmu, un daudzi jaunieši neiespringa par studijām, mētājās no vienas augstskolas uz otru, bet tagad visu dara pārdomātāk, jo nav tik daudz naudas. Bet nesūdzos, gan jau būs labi. Esmu patriots un domāju, ka prom no Latvijas jābrauc tikai galīgajā bezizejā. Būšu pēdējais, kurš lidostā izslēgs gaismu.
