20. un 21. februārī uz Mazā Baltezera notika izšķirošais trešais posms, kas arī salika visus un visu pa plauktiņiem. Pēc otrā posma, kad rezultāti kā individuāli, tā komandām bija ļoti līdzīgi, trešais solīja spraigus mačus.
Nežēlīgais laiciņš
Diemžēl laika apstākļi bija “pacentušies” pēc pilnas “laipnības programmas”. Trešā prognoze, nemitīga atmosfēras spiediena krišanās, ap 50 centimetru sniega kārta uz ledus. Zem sniega uzsalusi ap trīs četrus centimetru bieza ledus kārtiņa, zem kuras 10 — 15 centimetru ūdens slānis un tikai tad ezera ledus vāks. Visam pa virsu sestdien vēl kārtīgs putenis, kas brīžiem sasniedza pat 14 metru sekundē. Lūk, šādos apstākļos vajadzēja risināties izšķirošajiem notikumiem Latvijas zemledus makšķerēšanas sacensībās.
Neviens neapskauda tos dalībniekus, kam izloze piešķīra E zonu, jo tā no krasta līnijas bija gandrīz puskilometra attālumā, bet pa šādu sniegu, nemitīgi krītot cauri virsējai ledus kārtai, iešana bija traģikomiska. Soli liekot, nevarēja zināt, vai paliksi virs plānās ledus kārtiņas vai arī kāja izkritīs tai cauri. Pirmajā dienā man “palaimējās” izvilkt šo pēdējo zonu un, kad līdz tai aiznesu savus 120 kilogramu un ekipējumu, atklāti sakot, viss jau bija “piegriezies”. Turklāt prātā visu laiku šaudījās doma, ka vajadzēs iet arī atpakaļ, bet tas būs pēc trim stundām spraigas sacensības. Klusībā pie sevis nopriecājos, ka neesmu velti vairāk nekā 30 gadu trenējies handbolā, jo šoreiz tas man lieti noderēja.
Mazāk urbumu,
piņķerīgāks process
Laikam lieki piebilst, ka tādos apstākļos ledus urbumu bija vismaz par pusi mazāk nekā parasti. Makšķerēt nācās, stāvot ūdenī kā vasarā, bet sporta makšķernieki taču pieraduši tupēt uz ceļiem! Tāpēc gandrīz visi šoreiz bija paņēmuši līdzi kastes. Tie, kuriem tās bija no plastmasas, varēja priecāties, bet tiem, kuriem tāpat kā man no koka, apsēžoties viss kastes saturs pēc mirkļa peldēja ūdenī. Vienam otram, sacensību laikā neuzmanīgi pārvietojoties, “izdevās” nostiepties horizontālā līmenī līdz ar ledu. Teikšu atklāti — smiekli nevienam nenāca. Punktu visam vēl centās pielikt nemitīgais sniegputenis. Redzamība bija tāda, ka, piemēram, no manas E zonas B zonu (kā zināms, pavisam ir piecas zonas) ar visiem tās dalībniekiem ievērot nebija iespējams. Vien balts, nemitīgi virpuļojošs sniega mākonis. Šādā laikā nākamā problēma, ar ko saskārās dalībnieki, radās brīdī, kad makšķerītes aukla ar mormišku galā bija jāizvelk no āliņģa. Aukla pinās un lipa pie apģērba un rokām. Turklāt putenis brīžiem tai neļāva nemaz noklāties uz sniega, bet gan grieza to pa gaisu kā vilciņu. Es, piemēram, pēc pirmajām četrām šādi sapītām makšķerauklām sapratu, ka citas izejas nebūs un, velkot zivi vai nomainot ēsmu, sāku auklu tīt uz delnas. Tas gan paņēma vairāk laika, bet man bija nedaudz bail, ka triju sacensību stundu laikā nesapinu visas 24 makšķerītes.
Punktu skaits līdzīgs
Pirmajā dienā visām šim negācijām vislabāk prata pielāgoties “Salmo” komanda, izcīnot četras pirmās vietas un vienu ceturto. Samērā neveiksmīgi startēja tā brīža kopvērtējuma līderi — “Rapalas” komanda (iespējams, nedaudz nervozēja), tādējādi ļaujot “Salmo” viņus apsteigt. Taču punktu atšķirība bija ļoti maza un visu vajadzēja izšķirt svētdienas pēdējai kārtai. Arī komandai “Pasaule 1”, kas bija trešajā vietā, cerības uz čempionu godu vēl nebūt nebija zudušas.
“Salmo” atdod
pozīcijas
Svētdienas rīts pirms starta laika apstākļu ziņā jau bija nosaucams par gandrīz ideālu. Pilnīgs bezvējš, un arī no gaisa nekas nekrita. Ja nebūta tā putra uz ledus, ko gan vēl varētu vēlēties, jo vienā brīdī pat saulīte paspīdēja. Zonas šoreiz bija dziļāk ezerā, un dziļums — aptuveni pieci metri. Noķerto zivju daudzums pa zonām abās dienās bija ļoti dažāds. Vienmēr esmu teicis, ka, ejot makšķerēt, nevar izurbt pāris caurumu ledū, apsēsties un, ja neķeras, tūlīt nospriest, ka šodien zivīm nav ēstgribas. Piemēram, otrajā dienā, lai uzvarētu A zonā, bija nepieciešami 2,146 kilogrami zivju, bet E zonā pilnīgi pietika ar 782 gramiem. Tātad zivju blīvuma atšķirības — ļoti lielas, bet attālums starp zonām vien nepilni 300 metru. Svētdien arī zivtiņa bija acīmredzot pamodusies un sāka ķerties pat bonusa pliči un asari. Kas uz viņiem trāpīja, savilka ļoti labi, jo, kā jau februārī, kad ezeros skābekļa paliek aizvien mazāk, arī zivis ir mazkustīgas un nākas viņas meklēt. To pierāda arī neskaitāmas situācijas daudziem sacensību dalībniekiem, kad vairāki āliņģi ir blakus, bet nez kāpēc “strādā” tikai viens. Savukārt, ja izdevās “uzsēsties” uz pličiem, varēja pat copēt ar 0,10 milimetru aukliņu, kas atļauj šos bonusus daudz drošāk un līdz ar to ātrāk izvilkt uz ledus nekā ar, teiksim, 0,06 milimetru “diegu”.
Sacensību
kopvērtējums
Komandu konkurencē pēc daudzu gadu valdīšanas no troņa tika gāzta “Salmo” komanda, kas pēdējā sacensību dienā startēja vājāk un līdz ar to zelta medaļas un kausi tika “Rapalai”. Sudraba godalgas — “Salmo”, bet trešajā vietā — “Pasaule 1”.
Individuāli kārtējo reizi savu meistarību parādīja Rita Verza — Grabovska (“Salmo”). Otrajā vietā ne mazāk pieredzējušais Guntis Kārkliņš (arī “Salmo”), bet trešais — Harijs Raciborskis (“Rapala”). Ar šo panākumu Harijs “pierakstījās” Latvijas izlasē startam pasaules čempionātā zemledus makšķerēšanā, kas notiks ASV. Komandas sastāvā vēl iekļauti Pēteris Liders, R.Verza — Grabovska, G.Kārkliņš, Normunds Grabovskis (visi no “Salmo”), Mareks Reķis (“Asaris”) un Krišjānis Krasovskis (“Pasaule 1”). Uz mačiem viņi dodas
7. martā, bet 16. martā gaidīsim atpakaļ. Atcerēsimies, ka mūsējie vairākkārt bijuši pasaules čempionu godā kā komandu, tā individuālajā ieskaitē. Turēsim īkšķus un novēlēsim “ne asakas”, kā jau copmaņiem pieņemts.
