Latvija ir maza valsts, taču pēdējos gados tā teorētiski kļūst vēl mazāka un mazāka. Zaudējām Abreni, bet tagad sākas dzimtās zemes izpārdošana — nule par 1,5 miljoniem latu izsolē pārdota bijušās Skrundas radiolokācijas stacijas pilsētiņa “Skrunda-1”.
Tā sastāv no četriem zemesgabaliem ar kopējo platību ap 45 hektāriem un 70 ēkām un būvēm. Pilsētiņā ir dzīvojamās un administratīvās ēkas, noliktavas, siltumnīcas, kazarmas, garāžas, darbnīcas un citas, taču kopš 90. gadiem, aizejot padomju armijai, šī teritorija bijusi neapsaimniekota. Tagad pilsētiņas īpašnieks būs Azerbaidžānas pilsonis Magomeds Gurbanovs.
Pārdevēji ir ļoti atsaucīgi — par pirkumu jaunajam īpašniekam jānorēķinās ne vēlāk kā desmit gados. Esam bagāti, ja varam atļauties piešķirt bezprocentu kredītu 10 gadiem. Vai tiešām Skrundas pilsētiņa nebija vajadzīga nevienam Latvijas uzņēmējam? Protams, teritorijā, kas vairāk kā desmit gadu atstāta novārtā, kur ēkās paguvuši “saimniekot” arī vandaļi, jāiegulda milzu līdzekļi, tomēr — mēs taču pārdodam savu zemi, pa gabaliņam vien iztirgojam sveštautiešiem…
Skumji un sāpīgi noraudzīties, kā pamazām vien visu izpārdod — uzņēmumus, būves, zemi. “Latvijas balzamā”, “Laimā” un daudzos citos lielos uzņēmumos, ar kuriem mēs lepojāmies, jau sen saimnieko svešinieki kungi. Arī lielākā daļa Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes pieder ārzemju uzņēmumiem un tikai neliela daļa — vietējiem. No lielo lauksaimniecības zemes īpašnieku pirmā desmitnieka kompānijām, kurām kopumā pieder aptuveni 30 tūkstošu hektāru zemes, tikai divās vismaz daļa pieder Latvijas uzņēmējiem, bet pārējās astoņās viss pieder ārzemniekiem.
Bet kas tad Latviju izpārdod? Vai tik ne mēs, Latvijas pilsoņi? Un pēc tam raudāsim, ka sveši kungi ar pātagām sitīs pa mūsu mugurām…
