Ivetas draugs Jānis ir no daudzbērnu ģimenes. Vai ik mēnesi jaunieši brauc sveikt radus vai sūta viņiem apsveikumus.
Varbūt tāpēc Ivetai tik saprotams ir kāds iepazīšanās sludinājums: “Vēlos iepazīties ar meiteni bez radiniekiem.” Tik nogurdinoša reizēm ir šī radu sveikšana. Brīžiem pat trūkst ideju, ko katram dāvināt un kādus apsveikuma vārdus izvēlēties.
Viņsvētdien, braucot autobusā pie Ivetas brāļa, prātā iešāvās doma: šodien taču Jāņa mazajai māšelei dzimšanas diena! Ko nu? Nolēma, ka Jānis pa telefonu nodziedās apsveikuma dziesmu “Daudz baltu dieniņu!”. Jau pēc pirmajām rindiņām dziedātājam pievienojās aizmugurē sēdošais vīrietis, pēc tam vēl kāds, un vēl. Pēc mirkļa apsveikuma dziesmu jau dziedāja visi autobusa pasažieri. Māriņa droši vien nesaprata, kas tas par kori, kas veltī viņai dziesmu. Kopdziedāšana tā vienoja visus braucējus, ka turpmāko ceļu autobusā valdīja omulīga gaisotne.
— Nu redz, gandrīz kā anekdotē: amerikānis vispirms domā, pēc tam dara, krievs — vispirms dara, pēc tam domā, bet latvietis — domā, domā un pēc tam uzdzied, — galapunktā Iveta sacīja Jānim.