Ir teiciens: “Nepateicība — pasaules alga”. To piedzīvoja arī mācītājs Baltruks, kurš ik pārnedēļu koknesiešiem no Rīgas ved maizi, ko draudzes locekļi bez maksas dala pie veikala.
Mācītājs stāsta, ka bijis sarūgtināts par dažu cilvēku attieksmi pret to, ko viņš dara, ziedojot savu brīvo laiku. Kāds bijis neapmierināts, ka nav atvesta baltmaize, cits — ka par maz dod, vēl kāds “bomzis” izmetis: “Es neesmu tik zemu kritis, ka rindā pēc maizes stāvēšu!”. — Kad cilvēkam ir grūti, tas ir pašsaprotami, ka noliecamies pār viņu mīlestībā, bet fakts arī tas, kas par daudz, tas par skādi — saka mācītājs. — Pārlieku lielas rūpes un palīdzība ir tikai par ļaunu — cilvēks kļūst par parazītu. Veidojas indivīdu grupas, kas uzskata: “Man pienākas”, bet paši nemaz necenšas kaut ko mainīt, lai apstākļi uzlabotos. Zinu, ka savulaik kāda daudzbērnu ģimene savalkāto humānās palīdzības apģērbu apraka, jo bija slinkums mazgāt. Viņi zināja — sociālajā centrā to dabūs atkal. Patiesībā viņiem pienāktos tikai “humānie” prezervatīvi, — skarbs savos izteicienos ir mācītājs. Kādas mūsu reģiona pašvaldības sociālā darbiniece saka: “Ir cilvēki, kuri jau gadiem ilgi nākuši pēc palīdzības un nāk joprojām! Par viņiem mēs sakām: “Šiem cilvēkiem krīzes nav, viņi visu laiku tādos apstākļos dzīvo.” Dažkārt sociālā darbiniece labprāt palīdzētu kādam darbīgam cilvēkam, kuram patiešām ir grūti, bet diemžēl pēc sirds likumiem šajā dienestā strādāt nevar, jo katram izdotajam santīmam ir stingra uzskaite. Ir daudz gadījumu, kad cilvēkam palīdzība jāatsaka, jo alga iztikas minimumu pārsniedz tikai par pāris latiem. Formāla atbilstība likumam ir pirmajā vietā. Kāds gudrs cilvēks ir teicis: “Garīgie stāvokļi ir tikpat lipīgi kā slimības. Tu gribēsi slīcējam palīdzēt, bet viņš tevi ieraus līdzi dzelmē. Neveiksminieki bieži vien paši rada neveiksmju situācijas, un viņi tās radīs arī tev.”
