Salīdzinoši lēti materiāli un mazliet amatnieka prasmes ļaus izveidot ligzdas vietu meža pīlēm. Tajā olas un perējošā “mercene” būs pasargāta gan no lidojošajiem, gan peldošajiem plēsoņām.
Vismaz trīs gadus ar mākslīgo ligzdu izgatavošanu meža pīlēm nodarbojas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes doktorants Artūrs Laubergs. “Katram medniekam tas ir pa spēkam, pat jāteic, ka tam vajadzētu būt katra ūdensputnu mednieka pienākumam,” saka biologs. “Tagad, kamēr vēl ledus, ir gandrīz pēdējais laiks, lai sāktu par to domāt. Tas atvieglo ligzdvietu izlikšanu,” viņš paskaidro.
Galvenais — lai slīd nagi
A. Laubergs iesaka veidot tuneļveida ligzdas. Tās veidojamas kā dēļu tunelis ar siena vai niedru “oderējumu”. Var būt arī siena cilindrs, ko nostiprina uz ūdenstilpē iedzīta staba, aptuveni vienu metru virs ūdens līmeņa (ledus palīdz to paveikt). Obligāts nosacījums: lai uz staba būtu aizsargs pret plēsējiem. To var veidot no aplocīta, ap 70 centimetru gara skārda gabala, var izmantot gludu plastmasas cauruli vai otrādi apgāztu vecu metāla spaini. “Galvenais, lai ūdelei vai citam plēsējam, kas gribētu ielīst ligzdā, slīdētu nagi,” paskaidro A. Laubergs.
Ligzdvieta jācenšas uzlikt atklātā ūdenī, kur nav bieza virsūdens augāja, kas var palīdzēt piekļūt plēsējiem, bet netālu no niedrāja vai citu zāļu malas. Labi būtu arī, ja valdošie vēji nepūstu cauri — pieredzē dalās dabas pētnieks.
Putni atgriežas
Latvijas Dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko skaidro, ka laba pieredze mākslīgo ligzdu veidošanā esot Engures un Kaņiera ezerā. “Tās izmanto tikai meža pīles jeb mercenes, kas arī ir putnu mednieku kārotākais ieguvums. Pirmajā gadā droši vien visas lig-zdas nebūs aizņemtas, bet esam novērojuši, ka tās pīles, kas vienu gadu jau drošībā perējušas, noteikti tajā vietā atgriezīsies arī nākamajā gadā.”
