“Staburaga” redakcijā vērsās Jānis Kupetis no Neretas novada. Viņaprāt, mednieki ir pārāk kūtri un vilkus medīt nevēlas. “Kurš atmaksās zaudējumus par zemniekiem nodarīto kaitējumu?” vaicā zemnieks. Arī viņa saimniecībā vilki vasarā saplosīja divas teles. Aizkraukles pusē šajā medību sezonā nomedīti tikai divi pelēči, lai gan vasarā vilki vairākas reizes uzbruka mājlopiem, īpaši Neretas un Pilskalnes apkaimē.
Kupeša kungs teic, ka par savvaļas dzīvnieka nonāvēšanu gan paredzēts bargs sods. Piemēram, par stirnas nošaušanu saudzēšanas laikā var nākties maksāt vairāk nekā 1700 latu. Zaudējums faunai salīdzinoši neliels, bet valstij jāmaksā lielas naudassummas. Toties par nokostajiem mājlopiem zemniekam neviens maksāt negrasās. Kur te taisnīgums?
Kupeša kungs uzskata, ka mednieki ir pārāk kūtri un plēsējus medīt nevēlas. Tiklīdz “gaļas” medības beigušās, gandrīz nekas nevar piespiest mednieku doties uz mežu. Laikam sniegs par dziļu…
Drūma statistika
Pērn pirmo reizi vilku nedarbus Neretas apkaimē konstatēja aprīļa pēdējās dienās. Neretas pusē kādā saimniecībā vienā naktī pelēči nokoda deviņus jērus un divas aitas. Zaudējums — 600 latu. Aizdomas par to, ka vainīgi vilki, radās vietējam policijas inspektoram. Toreiz vietējā mednieku kluba “Cīrulēni”, kura teritorijā bija noticis uzbrukums mājlopiem, vadītājs Egīls Cīrulis iebilda. Viņš pieļāva iespēju, ka vainīgi varētu būt arī klaiņojoši suņi, jo uzbrukums mājlopiem notika tikai 50 — 60 metru attālumā no mājas.
Nākamais uzbrukums nebija ilgi jāgaida. Maija sākumā divus teļus vilki nokoda Zalves pagasta Sproģos — ābeļdārzā, tikai dažus desmitus metru no mājas. Pusgadu vecais teļš gulēja zemē un nekustējās, bet otrs bullītis bija pa pusei apēsts. Smiltīs bija redzamas lielas pēdas. Vietējie mednieki apliecināja, ka pēdas smiltīs apstiprina vilku uzbrukumu. Klaiņojoši suņi šajā apkaimē nebija manīti. Pēdējo reizi Sproģos vilki saplosījuši kādu aitu vēl padomju gados.
Nepagāja ne mēnesis, kad vilki atkal uzbruka. Šoreiz Pilskalnes pagasta zemnieku saimniecībā “Cebriņi” saplosīja četras aitas. Šie ir tikai daži no gadījumiem, kad vilki pērn uzbruka mājlopiem.
Mednieki sprieda, ka mājlopiem uzbruka vilki, kuri piedzimuši Neretas apkaimē 2008. gada pavasarī. Rudenī medību laikā nošāva vilceni, bet kucēni palika. Viņi iemācījās medīt barā, tāpēc ir tik bīstami.
Sargā saudzēšanas laiks
Diemžēl vietējie mednieki nekavējoties likumīgi vilkiem “atriebties” nespēja. Vilku medības sākās tikai 15. jūlijā un ilgst līdz 31. martam vai līdz laikam, kad izmantots valstī noteiktais vilku nomedīšanas apjoms. Turklāt, kamēr nav uzsnidzis, pelēča apmešanās vietu noteikt ir ļoti sarežģīti. Ziemā vilku nodod pēdas, tomēr šo uzmanīgo plēsēju ielenkt un nomedīt ir ļoti grūti. Tikai vienas no katrām desmit vilku medībām ir veiksmīgas. Savukārt par saudzēšanas laikā nomedītu vilku būtu jāmaksā barga sodanauda.
Nosaka papildlimitu
Šīs medību sezonas limits ir 150 pelēču. Tas jau izmantots, taču Valsts meža dienests noteicis papildlimitu. Vēl drīkst nomedīt 30 vilku. Šobrīd Sēlijas virsmežniecības teritorijā nošauts 19 vilku. Diemžēl bijušā Aizkraukles rajona teritorijā — tikai divi. Viens pelēcis Jaunjelgavas mežniecības teritorijā, otrs — Kokneses apkaimē. Neretas pusē vienas medības sarīkotas, taču bez panākumiem.
Dīvaini likumi
Vilku medības Latvijā ievērojami ierobežotas tieši Eiropas Savienības prasību dēļ. Tāpēc būtu jāparedz kompensācijas saimniekiem, kuriem vilki radījuši zaudējumus. Sēlijas virsmežniecības virsmežzinis Māris Bondars stāsta, ka Latvijā izveidojusies absurda situācija. Ja mednieks pārkāpj medību noteikumus un nelikumīgi nonāvē dzīvnieku, viņam jāmaksā naudassods un jāatlīdzina valstij nodarītie zaudējumi. Tajā pašā laikā nevienā likumā nav noteikts, ka savvaļas dzīvnieki pieder valstij. Toties, ja savvaļas dzīvnieki nodara postu kāda privātīpašumam, juridiski nav neviena, no kā piedzīt zaudējumus. Tāpēc arī zemnieki ir tik beztiesiskā situācijā.
— Citviet Eiropā situācija atšķiras. Piemēram, Itālijas Alpos arī sargā vilku populāciju, tomēr tur, ja vilks nokož kādu aitu, māljopa saimnieks var nebēdāties, jo paredzētā kompensācija par nokosto dzīvnieku ir lielāka par viņa tirgus vērtību, — saka Bondara kungs. — Diemžēl pie mums likumi šajā jomā ir nesakārtoti.
Mednieki slinko
Aizkraukles pusē šogad mednieki vilku medīšanā ir īpaši kūtri. Jēkabpils un Viesītes apkaimē nomedīts 17 vilku, Aizkraukles pusē — tikai divi, turklāt viens vasaras otrajā pusē nošauts labības laukā pie Kokneses. Aizkraukliešiem vajadzētu mācīties no kolēģiem Jēkabpils pusē. Citas medības ar dzinējiem šobrīd ir beigušās, bet vilkus ar šo paņēmienu medīt drīkst.
Turklāt biezā sniega dēļ arī vilki pārvietojas nelielos attālumos. Stirnas ir novārgušas, viņiem barības pietiek, pēc tās nav jādodas tālos sirojumos. Ja kaut kur ierauga svaigas vilku pēdas, gandrīz droši var apgalvot, ka dzīvnieki ir netālu.
Bondara kungs aicina Aizkraukles apkaimes medniekus sasparoties un medīt plēsējus, lai vasarā viņi tik ļoti neapdraudētu mājlopus, īpaši Neretas apkaimē, Lietuvas pierobežā. Iespējams, vilki ienāk Latvijā no šīs kaimiņvalsts, kur vilkus ļoti sargā.
Traucē biezais sniegs un krīze
“Staburaga” aptaujātie mednieki atzina, ka vilku medībās nedodas vairāku iemeslu dēļ. Pirms gadiem desmit par katru vilku maksāja 50 latu prēmiju, bet nu jau vairāk kā desmit gadu valsts to nedara. Savukārt medniekam vilku medības ir vienas no dārgākajām. Jātērē ļoti daudz laika, degvielas, lai nokļūtu medību vietā, ielenktu dzīvniekus, bet varbūtība, ka medības būs sekmīgas, ir neliela. Vilks ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks un mēdz aizbēgt no masta, kamēr tajā mednieki vēl stājas, izlavās cauri dzinēju ķēdei vai pat palien zem karodziņiem.
Krīzes dēļ mednieki nevar atļauties tik daudz tērēt. Arī biezais sniegs ir traucēklis. Gandrīz nevienam medniekam vairs nav piemērotu slēpju, lai pārvietotos pa dziļu, irdenu sniegu. Sportam paredzētās ir pārāk šauras un neder. Brienot pa dziļu sniegu, mednieks rada pārlieku lielu troksni. Vilki to dzird pa lielu gabalu un laikus aizbēg.
