Sen nebiju Uldi (vārdi tekstā mainīti — aut.) satikusi, turklāt tik sadrūmušu. Uz tradicionālo jautājumu “Kā klājas?” sākumā pat negribēja atbildēt, taču tad noteica: “Ko tur slēpt, tāpat šajā Sūnu ciemā viss agrāk vai vēlāk ir zināms!”.
Uldis jau labu laiku strādā Zviedrijā par autovadītāju — četras nedēļas pavada svešumā, divas — mājās Latvijā. Savu stāstu Uldis sāk, uzdodot jautājumu: “Nevaru saprast, ko man darīt? Braukt atpakaļ uz Zviedriju vai nē?”. Domāju, ka tās ir darba problēmas, kas nomāc manu sarunbiedru, tomēr esmu kļūdījusies.
— Ar Dagniju esmu kopā jau, šķiet, piecus gadus. No pirmās laulības viņai ir dēls Rūdolfs. Kad vien biju brīvs, kopā braucām ek-skursijās gan pa Latviju, gan tālāk, apmeklējām dažādus pasākumus, ciemojāmies pie draugiem un paši rīkojām ballītes. Nopirku kredītā māju, kopā ar Dagniju to izremontējām un iekārtojām — bija jauki un skaisti, likās, tā būs mūžam. Kad piedzima Agnesīte, biju neizsakāmi laimīgs.
Abi pelnījām labi, turklāt Rūdolfa tēvs regulāri maksāja uzturnaudu un nepieciešamības gadījumā nekad neliedza finansiālo atbalstu. Samaksājot kredītu, līzingu, par komunālajiem, sakaru pakalpojumiem, vēl pietika, lai padzīvotu “zaļi”. Tiesa, krīzes laikā ieņēmumi mazliet apsīka, taču iztikt varēja gluži labi.
No Zviedrijas bieži zvanīju uz mājām, līdz kādā dienā piezvanīt vairs nevarēju. Nesapratu, kas noticis. Dagnijas mobilajam tālrunim bija “slēgti ienākošie zvani”, zvanot Rūdolfam, dzirdēju: “Telefons ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”. Tā pāris dienu. Devos uz interneta kafejnīcu un nosūtīju ziņu pa e-pastu. Atbildi tā arī nesaņēmu. Ģimenei nevarēju piezvanīt arī pa fiksēto tālruni. Sazinājos ar vecākiem un uzzināju, ka manējiem viss kārtībā. Nedaudz nomierinājos, taču tas, kāpēc nevaru piezvanīt, nedeva man mieru.
Beidzot ierados Latvijā. Dagnija bija pārsteigta, ka nevarēju viņai piezvanīt. Rūdolfam bija beidzies “Zelta zivtiņas” kredīts, un viņai dienu no dienas bija aizmirsies to papildināt. Mājās nedarbojās internets, uzzināju, ka sakarā ar remontdarbiem bijuši traucējumi. Nākamajā dienā, iepērkoties vietējā veikalā, mani uzrunāja autoservisa meistars — kad samaksāsim par mašīnas remontu? Mājās noskaidroju, ka braucamais tiešām bija remontā, Dagnijai naudasmaks bija palicis mājās, aizmirsa samaksāt, nekas slikts nebija noticis. Servisā atdevu parādu. Izrādījās, ka tas ir tikai “ziediņš”, salīdzinot ar to, kas vēl bija jāpiedzīvo. Vispirms pastkastītē atradu brīdinājuma vēstuli no “Latvenergo”. Sieva par to bija pārsteigta — esot samaksājusi, varbūt dažas dienas nokavējusi. Vēlāk brīdinājuma vēstuli saņēmu arī no parādu piedziņas firmas. Tās saturs mani pamatīgi šokēja — līzinga maksājumi, sodanauda un parāda piedziņas izdevumi bija ap 300 latu. Pārāk daudz sakritību neilgā laikā. Sapratu, ka Dagnija kaut ko slēpj. Saruna, protams, notika augstos toņos. Atklājās, ka parādi ir visur, kur vien iespējams. Dagnija neko konkrēti man nevarēja paskaidrot, kur palikusi nauda, vienvārdsakot, notriekta. Uz tualetes galdiņa smaržas par 120 latiem. Protams, tā tērējot, visam nepietika. Taču viena lieta man bija kā sitiens zem jostasvietas, — lombardā bija ieķīlāts mans laulības gredzens. Dusmas, aizvainojums, viss, eju projām, man ar šo sievieti vairs nav pa ceļam. Pēkšņi it kā pamodos — kājā ieķērās Rūdolfs un klusi raudāja. Kliedzot viens uz otru, nedzirdējām, ka Agnese istabas stūrī nobrēkusies zila. Sapratu, ka nekur es neaiziešu, jo esmu vajadzīgs te.
Nezināju, vai vispirms samaksāt parādus vai kārtējos maksājumus, dienas skrēja, un sodanaudas skaitītājs arī. Turpmākās brīvdienas pagāja, apmeklējot banku, līzinga kompāniju un citas iestādes. Skaidrs, ka turpmāk maksājumi būs manā pārziņā, jo otrreiz piedzīvot ko tādu vairs nevēlos. Skaidrs arī, ka jādodas uz Zviedriju. Ko gan es te nopelnīšu, augs tik jauni parādi.
