Par to, ka situācija darba tirgū ir katastrofāla, liecina fakts, ka reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā sasniedzis 16,9%, bez darba pašlaik ir 189 691 cilvēks. Tas ir rekordliels reģistrēto bezdarbnieku skaits.
Aizkraukles reģionā febru-āra vidū bija reģistrēti 3600 bezdarbnieku, no kuriem 329 ir tā saucamie “simtlatnieki”.
Ko darīt? Valdība situācijas uzlabošanai piešķīrusi 27 miljonus latu. Par šo naudu meklēs subsidētās darba vietas, veidos prakses vietas pašvaldībās, attīstīs mūžizglītību, mācīs bezdarbniekus utt. Izklausās skaisti, bet var beigt kaut desmit kursu, ja nebūs darba, nekur tālāk par “simtlatnieka” slieksni cilvēks netiks.
Šo naudas piešķiršanu valdība ir nosaukusi par “cīņu pret bezdarbu”. Vai naudas piešķiršana stipendijām mainīs situāciju darba tirgū? Nez vai. Par šo naudu reģionos, atbalstot uzņēmējus, varēja atvērt kādas četras piecas ražotnes, kuras maksātu nodokļus un radītu darba vietas. Bet nē — labāk metinātājiem vai šuvējām mācīs “poverpointā” prezentācijas veidot. Vienkāršāk taču ir “atpirkties”, nevis ieguldīt darbu un veidot kaut ko. Ne vienmēr vajag sākt ko jaunu, arī Aizkraukles pusē ir ne mazums uzņēmumu, kuri, ja tos atbalstītu, varētu palielināt ražošanas jaudu, līdz ar to radot jaunas darba vietas.
“Simtlatnieki” tagad katru dienu tīra sniegu, vasarā droši vien slaucīs ielas vai raks velēnas. Ir jau labi, sakopsim pilsētas un pagastus. Bet vai šāda valdības rīcība nav līdzīga genocīdam pret tiem, kas zaudējuši darbu? Ja cilvēks “iespiests stūrī”, viņš arī par simts latiem strādās. Bet vai ministri ir mēģinājuši par šiem simts latiem izdzīvot, ja mājās ir mazi bērni un jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem? Valstī, kurā iztikas minimums vienam cilvēkam ir 167 lati, valdība maksā 100 latu par astoņu stundu darbdienu. ‘’Cīņa ar bezdarbu’’ mūsu valstī drīzāk nozīmē piespiedu emigrāciju: mazāk iedzīvotāju — mazāks bezdarbs.
