Ja vien iespējams sarūgtinājums pēc nāves, Tomasa Džefersona vilšanās būtu dziļa. ASV Neatkarības deklarācijas autora slaveno izvēli — labāk avīzes bez valdības nekā valdība bez avīzēm — tirgus neredzamā roka divsimt gadu vēlāk ir apgriezusi kājām gaisā un izmetusi miskastē kā izlasītu laikrakstu.
Ko sabiedrība zaudē ar katru mirušo izdevumu, noplicinātām redakcijām un kas nāks vietā? Šī debašu tēma laikrakstu kapsētā Amerikā sasaucas ar bažām par mediju kvalitāti ekonomiskās krīzes sapluinītajā Latvijā un citās postsociālisma valstīs. Migla un duļķes sabiezē, ja lietojam līdzību ar medijiem kā uzticamas un skaidras informācijas avotiem. Un vēlēšanu smadzeņu skalojamā mašīna jau tiek kurbulēta.
Tie, kas noguruši no mediju krīzes faktiem un meklē atbildi uz jautājumu, ko darīt, var uzreiz pāriet pie beigu rindkopām, kur lieku priekšā vienu konkrētu ideju tieši Latvijas vēlēšanu kontekstā.
Pārējiem turpināšu ar precizējumu. Sekojot ziņām par mediju krīzi vecajās rietumu demokrātijās un mūsu reģionā, ir jāsaredz ne vien līdzības, bet arī būtiskās atšķirības. 30oC — jauka vasaras gaisa temperatūra, bet, ja tāda ir cilvēka ķermenim, tas būs jau krietni padzisis. Vēlreiz pārliecinājos par to mediju krīzei veltītā konferencē, nesen tiekoties ar ASV un postsociālisma valstu kolēģiem, pētniekiem un nevalstiskā sektora pārstāvjiem.
Jā, ASV slēgts simtiem avīžu, un īpaši sāpīgs zaudējums ir vietējie laikraksti, kas nereti ir vienīgie mediji attiecīgajā teritorijā. Krīze ir izretinājusi tūkstošiem redakciju, un tas nozīmē vājāku spēju profesionāli sekot norisēm daudzās dzīves jomās, kas taču nav kļuvušas mazāk būtiskas. Tieši otrādi, sanīkuši mediji nozīmē arvien slābanāku kontroli pār ofici-ālo varu un pieaugošo biznesa interešu ietekmi tajā.
Un tomēr šī krīze ASV nāk kopā ar cerību, jo esam liecinieki sāpīgam, taču radošam procesam — mediju biznesa modeļa maiņai. Cilvēki joprojām lasa avīzes, un tās ir būtiskas reklāmas vēstītājas, bet tendence ir lejupejoša. Vecais, gandrīz tikai uz reklāmas ieņēmumiem balstītais drukāto mediju bizness šķobās.
Šajā pārmaiņā ir arī kas veselīgs, proti, reklāmas tirgus kļūst racionālāks, pateicoties interneta piedāvātajai salīdzinoši lielākai precizitātei. Klients ir gatavs maksāt par rezultātu. Ne velti lauvastiesu jeb trīs ceturtdaļas globālā interneta reklāmas tirgus pašlaik sev patur divi lielākie interneta meklētāji “Google” un “Yahoo”.
Taču medijiem tā nav priecīga ziņa, jo zudušās reklāmas vietā ir jāmeklē cits subsīdiju avots žurnālistikai. Vai arī — jāpārskata vecā patiesība, ka auditorija ne(sa)maksā par to, ko patērē. Un visos virzienos ir cerīgas alternatīvas. Attīstās spēcīgas bezpeļņas organizācijas pētnieciskās žurnālistikas jomā, aug sabiedrības finansētā publiskā radio popularitāte, sazēlusi tā sauktā pilsoniskā žurnālistika, mediji eksperimentē ar maksas saturu internetā.
Apkopojot — ASV ir filantropijas tradīcijas un resursi, lai finansētu eksperimentus ar jauniem biznesa modeļiem, un tas rada cerību, ka vismaz daļa stādiņu tiks līdz ziedam un sēklai.
Tieši cerība ir būtiskākā atšķirība, salīdzinot ar situ-āciju mūsu reģionā. Te interneta attīstība un izmaiņas informācijas ieguves paradumos, kā arī dziļā ekonomikas krīze nāk kopā ar… tukšumu. Nav organizāciju un resursu, kas sniegtu atbalstu un veicinātu inovācijas.
Mediju bizness ir tik dziļi ievainots, ka pārpalikums drīzāk izraisa nožēlu, nevis līdzjūtību.
2009. gada decembrī veiktais “Open Society Institute” pētījums par situāciju 18 reģiona valstīs liecina, ka mediji zaudējuši 30—60% ieņēmumu, galvenokārt reklāmu samazināšanās un vispārējā maksātspējas krituma dēļ. Mēģinājumi līdzvērtīgi samazināt izmaksas noved pie satura dzeltēšanas, šaurāka un vājāk pētīta tēmu loka, vienpusības, paļaušanās uz PR materi-āliem, slēptās reklāmas un politiskās propagandas pieauguma.
Reģions, protams, nav viendabīgs — Kirgīzijā žurnālistus vajā un nogalina, Moldovā valdība kontrolē televīziju, Igaunijā respondents kurn, ka galvenajā TV ziņu pārraidē budžeta pieņemšanu izkonkurē 10 minūšu ilgs sižets par Taigera Vuda ģimenes kašķiem. Latvija šajā ainā izceļas kā īpaši asiņains pacients ar rekordaugsto 18% IKP kritumu, teju uz pusi sarukušo reklāmas tirgu, strauji augošo bezdarbu un nabadzību.
Ko šādā situācijā sola vēlēšanu gads? Netērēšu laiku, klāstot, cik tieši dramatiski ir pirmsvēlēšanu gadā attapties ar īsā finanšu saitē ieāķētiem un novārgušiem sabiedriskajiem medijiem, politiski angažētu populārāko TV kanālu, oligarhu un/vai neskaidru īpašnieku kontrolētiem laikrakstiem.
Ierosinu vienu praktiski īstenojamu ideju, kas varētu dot labumu daudziem tūkstošiem Latvijas vēlētāju. Te domāju reģionālo mediju lasītājus, kuru skaits saglabājas visai stabils. Šo lasītāju interesēs dažādo laikrakstu redakcijas varētu apvienot savus spēkus, lai neatkarīgi, prasīgi un kompetenti izvērtētu politisko piedāvājumu pirms vēlēšanām.
Trīs apstākļi reģionālo mediju situāciju padara patiesi svarīgu tieši šajā pirmsvēlēšanu gadā.
Pirmais ir lasītāju uzticēšanās — daudzās ģimenēs vietējā avīzīte ir palikusi pēdējais abonētais preses izdevums, kam tomēr atlicināta nauda no arvien plānākā maciņa.
Otrais ir fakts, ka reģionālo mediju finanšu un tātad redakcionālā neatkarība ir krietni drošākā situācijā nekā nacionālajiem medijiem, jo rūkošā reklāmas (un slēptās reklāmas) nauda ir labākas dzīves, nevis izdzīvošanas jautājums.
Trešais faktors ir lokomotīvju principa likvidēšana Saeimas vēlēšanās, kas beidzot piešķir praktisku jēgu Latvijas sadalījumam piecos vēlēšanu apgabalos. Vismaz teorētiski partijām būtu jāmeklē spēcīgi, reģionos pazīstami kandidāti, lai gūtu atbalstu katrā apgabalā. Neviens šo vietējo kandidātu stiprās puses un kļūdas nezina labāk kā lokālie laikraksti.
Ir īstais laiks apvienot redakciju spēkus vismaz vēlēšanu apgabalu robežās, jo starp dažādu novadu laikrakstiem nav tiešas konkurences. Pieci žurnālisti vienā rajonā nespēj kvalitatīvi atspoguļot priekšvēlēšanu izvēles, bet piecas vai desmit redakciju kopā var daudz.
Ticu, ka šādai reģionālo laikrakstu iniciatīvai atrastos palīgi un atbalstītāji arī nacionālajos medijos. Ne tāpēc, ka vai katram otrajam rīdziniekam dzimtās mājas ir mazpilsētā, bet jau minēto likuma izmaiņu dēļ lokālo mediju kompetence var lieti noderēt arī Rīgā.
Lai nelieli, bet reāli sasniedzami mērķi un konkrēti projekti ir vienīgās pašlaik iespējamās zāles mūsu slimajai mediju sistēmai un pastarpināti — sabiedrībai. Kad ne ļimstošie laikraksti Amerikā, tad vismaz mūsu vietējās avīzes var vēl priecēt Džefersonu. Ja vien tas iespējams pēc nāves.
