Aizvadītā bija ražīga darba nedēļa. Tā pagāja mīlestības noskaņā. Pirmdien pārspriedu paveikto un plānoju tur-pmākos darbus. Daudz laika aizņēma arhīva dokumentu sakārtošana, un, salīdzinot statistikas datus, pērnais gads nemaz nav bijis tik slikts, kā prognozēts.
Skrīveros aizvadītajā gadā mazinājusies mirstība, bet jaundzimušo ir tikpat daudz, cik 2008. gadā — 35 bērniņi. 15 no viņiem ir atzīta paternitāte, vienam nav ziņu par bērna tēvu, bet pārējie dzimuši laulībā. Interesanti, ka pērn dzimušajiem nav vienādu vārdu, pārsvarā tie ir ar ārzemniecisku pieskaņu, piemēram, Šarlīne, Maikls un citi. Latvisko ir ļoti maz. Mēs taču esam latvieši, tāpēc esmu par latvisku vārdu došanu, jo ar to jādzīvo visu mūžu.
Līdz šim novada dome paralēli valsts piešķirtajai naudai jaundzimušo vecākiem maksāja pabalstu, bet tagad tā vairs nav — vecāki saņem tikai valsts garantēto summu. Valsts noteiktais pabalsts ir 296 lati un piemaksa par katru piedzimušo bērniņu, bet no 4. aprīļa šo piemaksu vairs nebūs. Skumji, jo tas jaunajiem vecākiem ir liels atspaids, īpaši šobrīd.
Kaut pērn Latvijā laulību skaits ir sarucis, Skrīveros reģistrētas septiņas, par trim vairāk nekā 2008. gadā. Lai gan mazāk precas, jāatzīst, ka mazāk arī šķiras. Šis gads sācies visai pozitīvi. Janvārī reģistrēju vienu laulību, un arī sestdien, dienu pirms Visu mīlētāju svētkiem, precējās kāds pāris. Iepriecina, ka apkārt notiekošais nav šķērslis juridiskai attiecību nostiprināšanai. Precas pārsvarā jauni cilvēki un, kā paši atzīst, pirms jāvārda teikšanas visu rūpīgi pārdomā. Pārsvarā laulības izvēlas reģistrēt dzimtsarakstu nodaļā. Iespējams, tāpēc, ka tik lielas kāzas kā filmās vairs nerīko. Pareizi dara, jo, ja nav rocības, lielas svinības nevajag.
Otrdien dzirdēju, ka Eiropas Parlamentā Strasbūrā beidzot apstiprināja Eiropas Komisijas sastāvu. Iepriecina, ka par sadarbības attīstības komisāru kļuva Andris Piebalgs. Viņš ir zinošs un izdarīgs, īsts godavīrs. Esmu vienīgi par viņa darbību Eiropas Parlamentā. Domāju, ka viņš savu darbu veiks godprātīgi un piepildīs visas ar viņu saistītās cerības.
Nedēļas beigās masu medijos izskanēja ziņa, ka mūsu Valsts prezidents Valdis Zatlers pieņēma Krievijas premjera Vladimira Putina ielūgumu doties uz Otrā pasaules kara beigu atceres pasākumiem 9. maijā Maskavā. No vienas puses, labi, jo ar kaimiņiem jāsadzīvo, bet tas rada arī bažas. Baltijas valstis tagad ir gandrīz vai sašķeltas, jo Igaunijas un Lietuvas vadītāji nav uzaicināti. Putins mutiski neielūdza arī Gruzijas un Ukrainas prezidentus. Veidojas interesanta situācija, un īsti nevar saprast Krievijas patiesos mērķus.
Kā ikvienu iedzīvotāju, arī mani satrauca ziņa, ka valsts “Parex bankā” ieguldīs papildu finanšu līdzekļus vairāk kā 100 miljonu latu apmērā. Man tas šķiet absurdi. Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs, turklāt pērn banka strādāja ar vairāk nekā 100 miljonu latu lielu zaudējumu. Nauda, ko tur iegulda, noderētu valsts ekonomikas “sildīšanai”.
Nedēļas vidū Īrijas lidsabiedrība “Ryanair” paziņoja, ka savu bāzi atvērs nevis Rīgā, bet gan Lietuvas pilsētā Kauņā. Tā būs kompānijas pirmā bāze Centrālajā un Austrum-eiropā, un, ja to būvētu Latvijā, būtu jaunas darba vietas. Latvijā bezdarbs katru dienu palielinās. Žēl, jo cerība par papildu darba vietām, izdzisa līdz ar šo ziņu.
Patiesu prieku sagādāja vēsts, ka aizvadītajā nedēļā studentu rīkotajā projektā “Mīlestības svētki 2010” saziedots 370 litru asiņu. Nedēļas laikā par donoriem kļuva vairāk kā 700 jauniešu. Prieks, ka jaunieši labprāt piedalās un ziedo savas asinis citiem, arī Skrīveros notiek līdzīgi. Ir ļoti daudz skrīveriešu, kuri pēc vislabākās sirdsapziņas to dara un saprot kāpēc. Dzīve ir neprognozējama, un mēs nezinām, kurā mirklī palīdzība būs vajadzīga mums, neviens neesam no tā pasargāti.
Skumji, ka nevienu gadu saraksts ar Skrīveru bērniem, kuri mācās Īrijā, Vācijā un citviet ārpus Latvijas, nav bijis tik liels kā pērn. Vispirms aizbrauc vecāki, pēc tam arī bērni. Protams, ceram, ka viņi reiz atgriezīsies dzimtenē, bet grūti prognozēt. Te paliek vecvecāki, kuri lielākoties satiekas ar kaimiņiem, jo zina, ka grūtā brīdi būs sveši cilvēki, kam lūgt palīdzību.
Sestdienas lielākais notikums bija olimpisko spēļu atklāšana Vankūverā. Latviju šajās spēlēs pārstāv 58 sportisti. Tas ir lielākais olimpiešu skaits, kāds jelkad pārstāvējis mūsu valsti. Esmu pateicīga šiem sportistiem par ieguldījumu Latvijas vārda popularizēšanā pasaulē, tāpēc aktīvi jāseko līdzi viņu gaitām.
Šogad esam sagaidījuši īstu ziemu, ar to esmu samierinājusies. Pie mājas ir ierīkota barotava, ik dienu baroju zīlītes. Viņas saucu par savām vistiņām. Prieks, ka lielais aukstums mazinājies un nesnieg tik daudz kā iepriekš. Ierasti brīvdienās dodos garākās pastaigās ar suni, arī sestdien un svētdien kopīgi pastaigājāmies. Dzīvoju netālu no meža, un tur labi novērot cilvēkus — viņi gan nūjo, gan kopā ar bērniem ļaujas ziemas prieku baudīšanai. Tā varam būt kopā ar saviem mīļajiem un par baltu velti gūt prieku un spēkus jaunai dienai. Visapkārt dzirdam žēlabas par valstī valdošo situāciju. Lai kaut ko mainītu, pirmkārt, jāsāk ar sevi, jāsakārto sava dzīve.
Nedēļa noslēdzās ar Valentīndienu. Uzskatu, ka mīlestības nekad nevar būt par daudz. Saņēmu bučas no mīļajiem, jo tās neko nemaksā. Arī kolēģi vienmēr šajā dienā atceras, uz galda noliekot pa konfektei vai sirsniņai. Tas ir laiks, kad viens otram varam izrādīt mīlestību, ko, iespējams, steidzīgajā ikdienā bieži vien nepaspējam izdarīt.
Gaidu pavasari. Nopirku sēklas un augsni, jo izdzīvos tas, kuram pie mājas būs kaut neliels zemes pleķītis, ko apstrādāt un izaudzēt vajadzīgo. Galvenais, nebeigt darboties, lai, iekrītot gultā un aizverot acis, miegs ir ciešs. Ja cilvēks ir atpūties, tad ir gan spēks, gan enerģija jaunai dienai.
