“Bērniņam piedzimstot, katrai mammai un tētim ir skaidrs, ko dara meitenes vai nedara zēni, ko gaidīt no katra dzimuma, un tā arī mazais tiek audzināts. Ne velti radies teiciens, ka puiši neraud, bet meitenēm vienmēr jāmazgā trauki. Arī ilgākā perspektīvā lūkojoties, parasti nedomājam, ka dēls būs labs baletdejotājs un meita — automehāniķe. Drīzāk aktrise, modele vai skaistumkopšanas speciāliste. Tādā pasaulē mēs dzīvojam,” dažādu stereotipu un uzskatu varu bērnu audzināšanā skicē psiholoģe Aiga Jankevica, šoreiz īpaši akcentēdama vecāku devuma nozīmi meitas dzīvē.
Attiecību modeli pārņem no mātes
“Arī jebkuru attiecību un rīcību modeli mantojam no savu vecāku jeb bērnības ģimenes,” turpina Aiga, atgādinādama, ka tieši sieviete allaž uzskatīta par mājas pavarda sargātāju un ģimeniskas atmo-sfēras veidotāju, kas ietekmē un maina arī vīrieti. “Reti kad viņš gūst virsroku mājas lietās. Piemēri rāda, ka parasti vīrietis te aiziet sievietes radītajā gultnē, tāpēc svarīgi saprast, ka meita no mātes mācās ne vien biešu zupu vārīt, bet arī pārņem uzskatus par ģimeni, un ar tādiem dzīvos. Ja meita nemitīgi dzirdējusi, ka visi vīrieši ir “cūkas” — paskat, kā tēvs tik sēž dīvānā un nejēdz naglu sienā iedzīt —, viņa, visticamāk, arī izvēlēsies šo modeli, jo tas ir pazīstams. Tādam taču jābūt vīrietim, tādu es viņu zinu!” stāsta A. Jankevica, norādot, ka šo uzskatu sistēmu dzīvē izmainīt nav viegli. “Ja arī ar prātu skaidri apzinos un stingri nolemju, ka šādas pāra attiecības nevēlos un mainīšu tās, nespēju kontrolēt katru savu ikdienas domu un tāpat kaut ko neapzināti vilkšu līdzi. Tāpēc kaut ar vienu smadzeņu kroku mammām vajadzētu saprast, kādu viedokli viņas meitā formē par tēvu vai brāli, kuram, piemēram, nekad aiz sevis nav jānovāc. Ģimenes attiecību ziņā šī ir lielākā atšķirība zēnu un meiteņu audzināšanā.”
Neaizrauties ar stingrību
Meitas un mātes vieno ne tikai pavarda sargātājas misija, bet arī ļoti īpašas attiecības. “Tā ir komandas izjūta — piedzimusi manējā! Sievišķais, dabas ieliktas sākums rada pārliecību, ka zinu — viņa izdzīvos, izķepurosies, sapratīs. Ar meitu viss ir tuvs, pazīstams un savs, kamēr ar dēlu bieži vien nezinu, kā kurā situācijā rīkoties. Kad samīlēt, vai neaudzinu par stingru?” mammu izjūtas raksturo Aiga.
Tomēr šī pārāk labā meitas “pazīšana” mēdz izdarīt arī lāča pakalpojumu. “Bieži mēs gribam jau ļoti agri radināt savas meitas pie kārtības, tāpēc nedodam nekādas atlaides. Puikas var gaidīt, lai mammīte pasniedz karotīti, bet meitenei tā jāpaņem pašai. Saprotams, ka audzinām viņu par saimnieci, kura tālāk dzīvē mācēs savam vīram un bērniem uzklāt galdu, bet ar to mēdzam pāršaut pār strīpu,” pārliecināta psiholoģe, piebilzdama, ka dzīvē tikpat labi veicas meitenēm, kuras savos pusaudzes gados nav pratušās traukus aiz sevis nomazgāt vai kartupeļus izcept. “Tā ir mammu lielā nelaime — izvirzīt meitām pārāk stingras prasības un nelutināt viņas. Tomēr ir pārsteidzoši labi rezultāti arī tam, ka sešu gadu vecumā meitenei vēl var palīdzēt saģērbties, samīlēt viņu, ieraust klēpī, pakalpot. Tā viņa, vērojot mātes piemēru, izaug ne vien par labu pavarda turētāju, bet arī izveidojas draudzīgas attiecības. Nevar audzināt bērnu striktā bezierunu paklausībā un 30 gados pārmest, ka meita mammai nav draudzene. Draudzību veido savstarpējas cieņas pilnas attiecības, kurās atvasei jau agrā bērnībā arī ir iespēja paust savu viedokli.”
Tētim vismīļākā!
Arī tētim, protams, ir ļoti svarīga loma meitas dzīvē. “Tēvs ir pirmais nozīmīgais vīrietis meitas mūžā, un viņam jābūt tādam, kas savu daiļā dzimuma atvasīti neprātīgi mīl, ko apliecina gan ar vārdiem “es tevi mīlu, ak tu mana princesīte” utt., gan rīcību, apskaujot, paņemot aiz rokas, arī pasniedzot mēteli un palaižot pa priekšu. Šai izjūtai meitene jāpavada visu bērnību, kas garantē, ka ar viņas sievišķo identitāti viss būs kārtībā. Un pretēji — ja tētis meitu nemitīgi atraida un, piemēram, neievēro viņas jauno kleitu, meitene arī dzīvos, it kā viss viņai būtu vienalga,” stāsta A. Jankevica. Viņa mudina vecākus arī veselīgi uztvert tā saucamo Elektras kompleksu, kas meitiņas var pārņemt četros piecos gados, kad atvasīte paziņo, ka precēs tēti, un mamma kļūst lieka. “Šajā vecumā meitas sāk cīnīties par tēva uzmanību, grib gulēt mammas gultā, vēlas, lai pastaigā tikai viņai dot roku, veido tādu kā slepeno tēva un meitas savienību, tomēr tas ir pārejoši, un nevienai pusei nevajadzētu saasināt šo situāciju, lai tā paietu bez liekiem satricinājumiem.”
Taču gadās, ka tēva ģimenē nav un līdz ar to pietrūkst meitas dzīvē svarīgā vīrieša viedokļa. “Pilnībā to nevienam citam aizstāt nav iespējams, bet daļēji šo funkciju var uzņemties kāds cits meitenei pietiekami tuvu stāvošais paplašinātās ģimenes vīrietis — vectēvs, mātes brālis, brālēns,” atzīst psiholoģe, vēlreiz aicinādama mammas un tētus lolot savas meitiņas, kas ir pamatīgs ieguldījums, lai dzīve izvērstos veiksmīga. ?
