Šonedēļ īpaši bieži skan vārds “mīlestība”. Ir mīlestībai veltīti pasākumi, pat mīlestības nedēļa, ir ceļojums pēc mīlestības, mīlestības dzejoļi… Imants Ziedonis savulaik teicis: “Par mīlestību dzejo tikai cilvēki, kuriem tās nav. Ja tev ir mīlestība, tu dzīvo, tu jūti, tu mīli!”.
Valentīndienai, sauktai arī par mīlētāju dienu, ir daudz noliedzēju. Vienā ziņā varētu piekrist — mīlestībai ir jābūt katru dienu, ne tikai 14. februārī. Daudzi tos uzskata tikai par jauniešu svētkiem. Manuprāt, mīlestībai nav vecuma, ir tikai dažādas izpausmes.
Mīlestība vai nu ir vai nav. Dažkārt tā paslēpta klusumā, acu skatienā, nepateiktos vārdos. Tā ir likteņa dāvana, kuru diemžēl ne visi prot novērtēt. Dažkārt to apjaušam tikai mūža nogalē.
Savulaik, kad vēl biju skolniece, mūsu ģimenē viens no spilgtākajiem notikumiem bija radu salidojums Ērgļu pusē. Lielāko daļu cilvēku redzēju pirmo reizi. Viņu vidū bija arī kāda trausla gaišmataina sieviete un liela auguma vīrs — ārste un karikatūrists. Toreiz vēl nodomāju: kā tādas profesijas cilvēks var būt tik drūms! Kopš tās vasaras katru gadu Jaunajā gadā saņēmām apsveikumu no Rīgas ar parakstu “Zina ar savējiem”.
Nesen es ar attālo radu pāri tikos vēlreiz. Šoreiz gan neklātienē — kāda žurnāla slejās. Rubrikā “Smeldzīgs stāsts” vīrs kā grēksūdzē stāstīja par sevi. Par to, kā dzēris, kā gājis sānsoļus un kā tikai mūža novakarē atskārtis, ka vienīgā mīlestība visu laiku bijusi blakus — viņa sieva. Viņš vēl paspēja sievai to paust — ar ziediem, ar ielūgumu uz operu, ar naksnīgām pastaigām, ar ceļojumiem. Viņa mīlestības uzplūdi bija tik neierasti, ka sieva teica: ”Tava mīlestība mani baida”. Viņai toreiz bija 63 gadi, viņam — 62.
Tagad sieva jau aizsaulē, bet sirmais vīrs saka: “Ceru, ka Zinulītei nebūs iebildumu reiz gulēt man līdzās — kad pienāks laiks. Man tik daudz kas ar viņu vēl pārrunājams…”.
