Sandris Stūris ir gan Pļaviņu novada sporta organizators, gan treneris. Viņš nodarbojas ne tikai ar slēpošanu, bet aktīvi piedalās arī orientēšanās sacensībās. 2008. gadā Transilvānijā kļuva par veterānu čempionu orientēšanās sportā. Ar Sandri tiekamies dienu pirms ziemas olimpisko spēļu atklāšanas Vankūverā.
Pļaviņietis no piecu gadu vecuma
— Esat dzimis Bauskas pusē. Kā nokļuvāt Pļaviņās?
— Pļaviņas ir manas mātes dzimtā puse. Kad man bija pieci gadi, vectēvs te uzcēla māju, un mēs ar māti pārcēlāmies uz šejieni. Tā kopš piecu gadu vecuma esmu pļaviņietis. Pēc dienesta arī te atgriezos. Vienu brīdi domāju doties strādāt uz Valmieru, bet nodoms neizdevās.
— Kāpēc izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar sportu?
— Bērnībā Pļaviņās bija daudz brīvu laukumu, kur tagad saceltas mājas, bija, kur sportot. Toreiz Pļaviņās treneris bija Imants Vītols, kurš mācēja jauniešus iesaistīt sporta aktivitātēs. Bija daudz iespēju braukt uz sacensībām. Viņš arī sagādāja slēpes. Interesēja tramplīnlēkšana. Toreiz Pļaviņās bija trīs tramplīni — Kriškalnos, pilskalnā un Mežezerā, kur tas bija ap sešdesmit metru augsts. Bija iespēja sportot, un mēs to izmantojām. Aktīvi darbojos divcīņā, kur ir jālec no tramplīna un pēc tam jāveic 15 kilometru distance.
— Vai nedomājat atjaunot šos tramplīnus?
— Iecere bija, bet diemžēl nevar iegūt vajadzīgās atļaujas. Kriškalnos tagad ir ūdens ņemšanas vieta. Pilskalnā ir privātīpašums, un to neļauj arī Kultūras pieminekļu aizsardzības biedrība. Mežezers ir par tālu no pilsētas, lai tur veidotu tramplīnu. Esam izveidojuši apgaismotu trasi “Jaujās”. Tomēr arī te jāievēro, ka daļa bijušās bāzes ir privātīpašumā un ne visi zemes īpašnieki ir atsaucīgi, drīzāk gan cenšas traucēt mūsu darbībai.
Vajadzīgs fanātisms un nekaunība
— No Pļaviņu puses nāk daudzi godalgas guvuši sportisti. Vai pašam nav nācies trenēt kādu no bijušajiem vai esošajiem olimpiešiem?
— Lai darbotos lielajā sportā, vajag lielu fanātismu un arī nekaunību, man tā visa pietrūkst. Tas saistīts arī ar lielu finansējumu, jo vajadzīgs labs inventārs un jātrenējas nometnēs. Protams, arī liels darbs un talants. Labs piemērs tam ir pļaviņiete Ineta Kravale, kura joprojām turas “spicē”.
— Kādā situācijā, jūsuprāt, Latvijā ir ziemas sportaveidi?
— Pietiekami labā situācijā ir “renes braucēji”, tas ir, bobslejisti, kamaniņu braucēji un skeletonisti. Latvijā viņiem ir laba sporta bāze, kur trenēties, arī panākumi ir, līdz ar to ir arī Starptautiskās olimpiskās komitejas atbalsts un pietiekami naudīgi labvēļi. No viņiem arī visvairāk gaida un prasa.
— Kādas izredzes Vankūverā ir mūsējiem?
— Bukmeikeri no Latvijas sportistiem izvirzījuši skeletonistu Martinu Dukuru. Bet olimpiādē ir tāpat kā ar bitēm — nekad neko nevar zināt. No slēpotājiem, domāju, augstus rezultātus gaidīt nevar. Biatlons arī atkarīgs no daudziem apstākļiem, ja izdosies labi sašaut, tad var būt arī labi rezultāti. Tā nedaudz ir laimes spēle. No hokejistiem arī var visādus brīnumus sagaidīt, par to liecina rezultāti pasaules čempionātos. Arī “Rīgas Dinamo” starti Kontinentālajā hokeja līgā sākumā bija ļoti vāji, bet tagad diezgan stabili turas septītajā vietā.
Veterānu čempions
— Esat slēpotājs, bet vaļasprieks — orientēšanās. Kā tas iznācis?
— Latvijā ziemas sezona ir pārāk īsa. Iepriekšējos gados ziemas, var teikt, vispār nebija. Kādreiz Pļaviņu pusē treniņu bāze bija PSRS bruņoto spēku orientēšanās sporta izlases pārstāvim Valērijam Kiseļevam. Līdz ar to Pļaviņu un Vietalvas apkārtnes kartes bija izstrādātas. Tādēļ bija labas iespējas ar šo sportaveidu nodarboties. Astoņdesmito gadu sākumā lielu popularitāti guva orientēšanās sacensības “Magnēts”, arī tas ietekmēja. Kādreiz nedēļā bija pat piecas sacensības, un orientēšanās ir arī sportaveids, kurā nav jāiegulda milzu līdzekļi.
— Kādi rezultāti gūti orientēšanās sacensībās?
— Deviņdesmitajos gados diezgan aktīvi piedalījos sacensībās. Gandrīz visu Eiropu esmu izbraukājis. Ar orientieristiem ir daudz vairāk braukts kā ar slēpotājiem. Tas ir daudz vienkāršāk — aizbraucam ar savu transportu, guļam teltīs, līdzi savs ēdiens. Ekipējums — “pumpenes” (speciāli sporta apavi — aut.) un skriešanas tērps. Samaksā dalības maksu, kādus 25 latus, un uz priekšu. Tālākais brauciens ar izlasi ir bijis uz Portugāli.
Arī rezultāti ir bijuši pietiekami labi, izcīnītas arī godalgotas vietas. 2008. gada vasarā Rumānijā, Transilvānijā, veterānu čempionātā izdevās iegūt pirmo vietu.
Jauniešiem nav
motivācijas
— Vai Pļaviņu apkārtnē arī tagad rīkojat orientēšanās sacensības?
— Tagad intensīvi izcērt mežus un nevar spēt izstrādāt kartes. Apkārtne pārāk strauji mainās. Tur, kur ir privātais mežs, vispār nav jēgas kartes veidot.
— Vai jaunieši ir aktīvi sportisti?
— Tā ir viena no problēmām. Īpaši neviens nekur neraujas. Lai kāds piedalītos sacensībās, viņš ir personīgi “jāapvārdo”. Šoziem ir arī diezgan auksti, un mazos bērnus vecāki nemaz negrib laist.
— Kāpēc jaunieši ir tik pasīvi?
— Pirmkārt, gandrīz neko viņiem vairs nevaram nodrošināt, nav inventāra, nav nometņu. Slēpotājiem nevienas sporta nometnes nav bijis kopš padomijas sabrukuma. Tagad sports ir kļuvis pārāk komercializēts. Ja par piedalīšanos sacensībās jāmaksā septiņi lati, ne visi to var atļauties. Tagad arī attīstās tehnoloģijas, lai rīkotu sacensības, nepieciešama speciāla aparatūra, kuru var noīrēt, bet par to firmas prasa lielu samaksu. Jāmaksā tiesnešiem un mediķiem. Kopā iznāk diezgan lieli izdevumi.
Nav jau arī jauniešiem pietiekamas motivācijas sacensībās piedalīties. Ja par uzvaru čempionātā saņem “pliku” medaļu, tad kāda tur motivācija.
— Kādu redzat Latvijas sporta nākotni?
— Latvieši ir sīksta tauta, darbojušies mēs esam un turpināsim to darīt. Iesaistāmies arī jaunos sportaveidos, galvenais, ka gūstam pietiekami augstus rezultātus. Gan BMX sacensībās, gan tagad skeletonā. Arī veterāni vēl joprojām startē un ar labiem rezultātiem.
Runājot par Pļaviņām, tad cenšamies, bet naudas ir tik, cik ir. Nākotnē varbūt jāiesaistās Eiropas projektos. Trases ir izveidotas, bet aktivitāte nav liela.
Interese par kalnu slēpošanu mazinās
— Vairāk slēpo kalnos?
— Tagad arī kalnu slēpošana vairs nav tik pieprasīta. Laikam cilvēki tomēr sapratuši, ka veselības problēmas rodas no slimas sirds un asinsvadiem un to novēršanai labāki ir cikliskie sportaveidi, kā distanču slēpošana vai nūjošana. Arī uz Alpiem vairs tik daudz slēpot nebrauc. Kādreiz tepat Mežezerā “biezie” brauca un trakoja pa kalnu tāpat kā ar “bembjiem”. Tagad kalnu apsaimniekotāji raugās, lai tā nenotiktu, ir pietiekama kontrole.
— Kuri no olimpiešiem “Jaujās” ir trenējušies?
— Daudz te darbojušies distanču slēpotāji Ineta Kravale un Jānis Hermanis. Jānis arī šogad devies uz olimpiādi, tikai kopā ar Lietuvas izlasi kā slēpju smērētājs.
Arī vasarā pa mežu
— Vasarā galvenā aktivitāte ir ogošana un sēņošana?
— Tā var teikt. Sāku jau pavasarī ar murķeļiem. Ja ir labs pavasaris, tos var pielasīt spaiņiem. Nekur tālu nedodos, tepat tuvākajā apkārtnē ir daudz labu sēņu vietu. Kādreiz ļoti bieži devos sēņot, bet pēdējā laikā sieva aizvien uzstājīgāk piedraud, ka metīs no mājas ārā ar visām sēnēm. Pa mežu pastaigāt man patīk.
Dēls Afganistānā
— Vai dēli arī sporto?
— Kādreiz diezgan aktīvi sportoja. Savulaik arī ar orientēšanās sportu nodarbojās. Pa sacensībām pabraukājām. Jaunākais dēls, tāpat kā es, beidzis Sporta akadēmiju, bet, ņemot vērā necilās iespējas šajā jomā, sportu nomainīja pret militāro karjeru. Iestājās Aizsardzības akadēmijā. Pērn decembrī viņš devās misijā uz Afganistānu.
— Nebaidāties par viņu?
— Protams, šad tad sirds ietrī-sas. Bet Latvijā jau izglītoti jaunieši nav vajadzīgi. Darba nav, algas mazas, kas cits viņiem atliek?
