Vēstuļu konkurss
Sveiciens mīlētājiem
Man, lūdzu, nedāvini piparkūku sirdi,
Nedz arī to, kas tur, uz apsveikuma, kvēl,
Uz mirkli apstājies, tad ieklausies un dzirdi,
Ko manas lūpas lūdz tev vēl un vēl.
Liec manās plaukstās savu sirdi karsto,
Ar tūkstoš skūpstiem pārklāšu es to,
Tad nejutīsim vairs mēs ziemas dienu auksto,
Jo durvis pavērsies uz mīlas stāstu šo.
Viens otram piekļāvušies, atvērsim šīs durvis,
Būs priekšā mīlas ceļš, kas baltām rozēm klāts,
Un droši vien te pastrādājis būs pats burvis,
Par tādu skaistumu vai sapņot maz spēj kāds!
Sper soli pretī laimei tu un smaidi,
Es līdzās būšu atbalsts tev un draugs.
Vai tu joprojām manu atbildi vēl gaidi?
Tev iešu līdz, kur tava balss vien sauks.
Dzidra Čumakeviča
Mīļais, tālais jaunības draugs!
Jau pagājis 40 gadu kopš mūsu pēdējās tikšanās. Un nu atkal mēs tikāmies tieši tādā pašā jaukā, saulainā dienā mūsu jaunības mazpilsētiņā. Tu teici: es tevi nepazīšot — brilles, kuras Tu jaunībā nenēsāji, sirmums vēl palikušajos matos…
Bet es pazinu — tas pats stāvs, tas pats stingrais acu skats, tikai balss mazliet nogurusi, bet tomēr arī citāds.
Tu mani būtu pazinis pēc acīm — tā teici Tu. Un tas mani iepriecināja. Protams, laiks veicis savas korekcijas gan manī, gan Tevī. Daudz, ko atļaujos darīt tagad, nekad neatļautos jaunībā. Ja toreiz, ejot pa ielu mazpilsētiņā, būtu piegājusi Tev klāt un teikusi: “Sāksim visu no gala”, viss droši vien būtu citādi, bet neuzdrošinājos, jo biju par lepnu.
Bet nu esmu uzdrošinājusies — sameklēju telefona grāmatā Tavu iespējamo adresi un pirmā uzrakstīju Tev vēstuli. Un zināju, jutu, ka Tu man atbildēsi, lai arī kāda atbilde tā būtu.
Jau divus gadus esmu viena. Vīrs nomira, kad likās: nu tik mūsu dzīve tā īsti sākas. Bet sākās mana vientulība — liela un skumja. Tādēļ spēru šo soli — varbūt pārdrošu — un uzrakstīju savai pirmajai mīlestībai.
Un nu atkal esmu laimīga, jo Tu esi ar mani. Ziedi, ko tikšanās reizēs Tu man dāvini, man nozīmē daudz. Es zinu — tomēr ir viens cilvēks, kam es interesēju, kas domā par mani, domās mani apmīļo, piezvanot uzrunā: “Mana mīļā saulīt!”. Kad dzirdu šos vārdus, esmu ļoti, ļoti laimīga.
Skatos uz pasauli citām acīm — gandrīz kā jaunībā.
Mīļais draugs! Tu manai dzīvei devi jaunu elpu, es sāku dzīvot, un man jau liekas, ka sākas mūsu otrā jaunība. Es gaidīšu Tevi, līdz Tu būsi tāds pats kā es. Es gaidīšu Tevi, es protu gaidīt!
Iesim mēs pretim savam rudenim,
Kaut vai ceļā asi vēji skries,
Jo līdz ziemas baltajam putenim
Mums piesaulē vajag vēl sildīties.
(Ā. Āre)
Vidzemniece
Abi kopā
Agrāk mēs bijām labi draugi. Mēs daudz ko darījām kopā, runājām par visu, bet tad es nesapratu Tavus mājienus. Klusēju un zaudēju Tevi. Bet, kamēr mēs bijām šķirti, es daudz domāju. Domāju par mums un prieka brīžiem, ko esam pavadījuši kopā. Man jau sāka likties, ka starp zēnu un meiteni var būt vienkārši draudzība, bet tad es sapratu, ka tomēr nevar. Sapratu arī visu pārējo. Tāpēc es vairs nevēlos klusēt: Tu esi vienīgais, kurš liek manai sirdij pukstēt straujāk, vienīgais, kurš mani pa īstam saprot, vienīgais, kurš mudina mani smaidīt. Tu dari mani patiesi laimīgu, un tāpēc, Jāni, es Tevi mīlu. Un es zinu, ka šī ir īsta mīlestība, jo, kamēr Tevis nebija blakus, manā sirdī bija tukšums, sajūta, ka kaut kā trūkst, un man trūka Tevis. Tāpēc es ceru, ka viss vēl nav zaudēts un ka mēs varam būt laimīgi. Abi kopā.
Tava Vineta
Akmens un pelīte
Pelēkais akmens ceļa malā ilgi gulēja neievērots, saulē tveicēts, lietū mērcēts. Kādu dienu vientuļā pelīte Pīkstīte, garām iedama, apstājās, nopurināja ceļa putekļus, pieglauda sirmo cekuliņu, apsēdās tam līdzās zālītē atpūsties un aizsnaudās. Pēkšņi sajuta savādu starojumu. Paskatījās apkārt — neviena nebija, tikai pelēkais akmens, guļot uz sāniem, lielām nogurušām acīm viņu vēroja. Pelīte piecēlās, sapurinājās, un notika neticamais — viņas kažociņš kļuva balts ar maigiem spārniņiem. Un viņa sāka lidot, cēlās augstāk, arvien augstāk, pāri koku galotnēm, lidoja un lidoja, gavilējot saukdama: “Kāds skaistums, kāds skaistums, debess zila, zila, zālīte zaļa, zaļa, strautiņš čalo, dzeguzīte kūko, kāds skaistums!”. Viņa to agrāk nebija pamanījusi. Viņa riņķoja, reibdama no ziedu smaržas un mīlas, bet arvien atgriezās pie pelēkā akmens. Spārniņiem vēdinot, pasargāja to no saules tveices, noslaucīja ceļa putekļus, pat naktī kā balts sikspārnis atlidoja palūkoties, vai tam kas nedraud. Un akmens, pelēkais laukakmens, laimē staroja!
Gāja laiks, pelēkā pelīte atkal tecēja savās ikdienas gaitās. Vakarā, atgriezusies savā aliņā, svecītes gaismā viņa rakstīja vēstuli draugam: “Mans uzticamais draugs! Ja Tu man esi, man vajag gan debesis, gan zemi. Tevis dēļ es spēju lidot, cik jauki, ka tu man esi. Pelīte Pīkstīte.”
Jau nākamajā vakarā viņa lasīja atbildi: “Mana uzticamā draudzenīt! Ja Tu man esi, ir tik labi būt uz zemes un lūkoties krāšņajās debesīs. Kamēr pukstēs mana akmens sirds, Tevi neaizmirsīšu. Laukakmens.”
Omīte
Gluži kā tauriņi dejā
Vienkāršs, bez izlikšanās — tādu es Tevi ieraudzīju jau sen, mūsu pirmajā tikšanās reizē. Tu biji mana cerību zvaigznīte un gaismiņa varavīksnes lokā. Es toreiz pat nedomāju, ka šai zvaigznītei pieaugs spārni un mēs lidosim kopā. Mūsu dvēseles lido ziedos, ugunī, vējos gluži kā tauriņi dejā.
Lai mums vienmēr līdzās
Saules nestais vējš
Un dzīves mirkļus saulainos
Neviens lai nenodzēš.
Lai mums vienmēr līdzās
Ziedu smarža virmo
Un ziedlapiņu gaisma
Nekad lai nenosirmo.
Lai mums vienmēr līdzās
Jauki sapņi soļo,
Lai tie dienas skrejā
Projām neaizlido.
Paldies, ka tu esi, mīlestība!
No sirds novēlu visiem, visiem
mīlēt un būt mīlētiem.
Ja tu esi, mīlestība, nepaej
kādam garām! Dāvā to visiem.
Areta
Noslēpums
Es gribu Tev atzīties kādā noslēpumā. Nevienam vēl neesmu to atklājusi, bet man šķiet — Tev tas būtu jāzina, jo bez Tevis nebūtu arī šī noslēpuma. Es nesolu, ka tas tā būs mūžīgi, es nesolu, ka tas Tevi darīs laimīgu. Zinu tikai vienu, ka es Tevi mīlu. Mīlu neprātīgi, mīlu kā nevienu citu. Kad Tevi pirmo reizi ieraudzīju, es sapratu, ka Tu esi mans ideālais vīrietis. Tu esi tas, kuru vēlos redzēt sev blakus gan ikdienas priekos, gan bēdās. Tu esi tas, kurš liek manai sirdij straujāk pukstēt. Tu liec man sapņot un ticēt brīnumam, ka vēlmes piepildās, ka reiz es atzīšos Tev savā noslēpumā. Un varbūt arī Tu teiksi man, ka mīli mani, vienīgi mani.
Inese
Bildinājums
Cits dāvā rozes meitenei ar smaidu
Un mīļus vārdus austiņā tai čukst,
Kad tu pie loga pienāksi, es gaidu,
Es sniegā uzzīmēju sirdi, kura pukst.
Tai sveču liesmiņas es apkārt degšu,
Būs viducītī ierakstīts tavs vārds,
Tad, ceļos nometies, es tavu roku lūgšu,
Man jāatklāj tev noslēpumiņš kāds.
Tev gredzentiņu dāvāšu no sirds,
Uz mūžu mīlestību, uzticību savu.
Kā šajā mirklī tavas acis mirdz!
Es kā uz delnas redzu dvēselīti tavu.
Tik divas sirdis saprasties tā prot,
Kad otram uzticas, pat neprasot ne vārda,
Tās viena otrā vienmēr veldzi rod,
No zemes nezudīs, lūk, mīlestība šāda.
Dzidra Čumakeviča
