“Pagaidām jātiek galā ar šai medību sezonai iepiešķirto vilku limitu, tad skatīsimies, cik vēl nepieciešams,” saka Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš.
Līdz februāra sākumam visā Latvijā nomedīti 144 vilki. Vidzemē un Kurzemē nomedīto pelēču skaits esot samērā līdzīgs.
Šajā laikā vairs neesot jēgas rīkot vilku medības ar dzinējiem, jo vilku ģimenes jau ir sadalījušās, pieaugušajiem sācies “kāzu laiks”. “Vislabāk ierīkot piebarošanas vietas jaunajai vilku paaudzei, kas ir pati izsalkušākā, un tad viņus medīt uz gaidi,” iesaka speciālists. Tam noderēšot medījuma vai kādas kautuves atlikumi.
Dunicnieks Jānis Graudužis raizējas, ka, barojot pārnadžus, saviem medību iecirkņiem mednieki piesaistot arī vilkus. “Pat vasarā, kad ejam uz mežacūku postījumu vietām, redzam, ka līdztekus cūku pēdām ir arī vilku pēdas. īpaši jau tur, kur uzturas cūku mātes ar sivēniem. Te gar Dunikas tīreļa malu vispār iet “vilku ceļš” no Rucavas uz Kalētiem,” viņš stāsta.
Iepriekšējā medību sezonā dunicnieki nomedījuši piecus vilkus, bet šajā viņi neesot trāpījušies pa šāvienam. Arī visus savam kolektīvam atļautos dzīvniekus neesot izdevies nomedīt. “Aļņus nemaz neredzējām, briežu arī pamaz, stirnu mazāk nekā iepriekš,” pasūrojas J. Graudužis un spriež, ka dzivnieki aizgājuši citur gan vilku dēļ, gan arī tāpēc, ka lielie meža masīvi tiek pārāk strauji izcirsti.
