Kārļa Krūmiņa atmiņas:
“Skolā sāku iet vēlu, jau divpadsmit gadu vecs, 1923. gada rudenī. Tēvs bija miris vairāk nekā divi gadi iepriekš. Ar viņa nāvi Osānu māju rocība sašaurinājusies. Visu pavasari, vasaru, rudeni bija jāiet ganos un pa ziemu kā vienīgajam vīra galvai jāpiepalīdz saimniecībā. Māte kādu dienu septembra sākumā iejūdza zirgu, ielika ratos maizes lādi ar pieticīgu ēdamo visai nedēļai un mani aizvizināja uz kādus četrus kilometrus attālo Pilkalnes četrklasīgo pamatskolu lielceļa malā, braucot no Neretas uz Gricgales pusi. Skolas pārzinis un vienīgais skolotājs bija Druja, ļoti vispusīgs skolotājs varbūt vēlos piecdesmitos. Visās klasēs Druja viens pats mācīja visus priekšmetus, staigādams pa pusstundai no vienas telpas otrā. Arī dziedāšanu, kas visām klasēm bija kopīga. Atceros trīs dziesmas, ko dziedājām uz balsīm: “Miglas muiža, miega muiža”, “Stādīju ieviņu plāniņa vidū”, “Sarkandaiļa roze auga diža meža maliņā”. Meldiņus skolotājs nospēlēja ar vijoli un ar to pašu lociņu mūs diriģēja. Dziedājām divi balsīs.
Gadā pabeidz četras klases
Kādu sestdienu, bērnus atlaižot mājās, Druja uz melnās tāfeles uzrakstīja tēvreizi latīņu valodā: “Pater noster, qui es in caelis”, lika to norakstīt mūsu burtnīcās un, ja kāds var, iemācīties līdz pirmdienai no galvas. Man, kā māte teica, bija viegla galva: es pāra reizes tēvreizi pārlasīju un pieteicos, ka varu noskaitīt tūlīt. To arī izdarīju, skolotājs bija pārsteigts — varbūt es to zinājis jau iepriekš? Tomēr arī viņš atzina, ka man viegla galva.
Kurā klasē Druja mani bija ieskaitījis sākumā, nezinu. Pirms skolā iešanas biju jau izlasījis lielāku daudzumu Neretas pagasta bibliotēkas grāmatu, pratu ciešami glīti rakstīt un rēķināt. Tā iznāca, ka vienā ziemā es pabeidzu visas četras klases, un pavasarī Druja man izdeva ceturtās klases beigšanas apliecību.”
Solā ar direktora meitu
Bijusī Pilkalnes skolas audzēkne — tēlniece un keramiķe Maskavā dzīvojošā pensionāre Lūcija Daugaviete — 1999. gada augustā, viesojoties Latvijā, atcerējās savas skolas gaitas:
“Pilkalnes pirmās pakāpes pamatskola — zema, vecmodīga celtne lielos kokos pašā ceļa malā uz Neretu. Pirmoreiz uz skolu (laikam 1933. gadā) mani, mazu meiteni, veda tēvs Augusts Daugavietis.
Skolu vadīja divi skolotāji — direktors Aleksis Ārents un skolotāja Elza Dambre, mana krustmāte. Lielākajā istabā bija pirmā un otrā klase, mazākajā — trešā un ceturtā. Blakus klasei direktora Ārenta dzīvoklis, tam blakus — skolotājas Elzas Dambres divas istabiņas. Tur viņai pienācās daudz kopt savu māti, kas ilgus gadus gulēja uz gultas.
Es sēdēju vienā solā ar Rasmu — Ārenta meitu. Šad un tad svētdienās, kad nebija stundu, viņa man parādīja skolu. Direktora dzīvoklī manu uzmanību visvairāk saistīja klavieres — bailīgi ar vienu pirkstu izdevās pieskarties taustiņiem. Reiz Rasma mani uzveda skolas bēniņos. Rudenī tur stāvēja gara grēda antonovku — āboli skaisti, lieli, miltaini, dzelteni. Rasma deva pagaršot.
Katram jāatnes gaļas gabaliņš
Sirsnīgas atmiņas par skolas Ievu. Veca sieva, kas vārīja ēdienu kopmītnēs esošajiem un mums, mājāsgājējiem, pusdienas. Virtuvē bija milzīga plīts ar lielu katlu. Katram ēdājam vajadzēja atnest gabaliņu gaļas un dot kopējam katlam. Lai gaļu varētu atšķirt, kuram katrs gabaliņš pieder, jānodod no koka izgatavoti iesmiņi ar piederības zīmi. Vai nu pats vai vecāki izdrāza saviem bērniem daždažādas zīmes — krustiņus, rombiņus, zariņus. Skolas Ieva žēlojās, ka gaļa vāroties šļūk no iesma. Tad viņa no sava gabala dalīja tiem, kuriem gaļa zupā izjuka. Ieva bija liela meistare ēdienu gatavošanā. Tik garšīgi saldie ēdieni — dzērveņu sula ar saputotu mannā biezputru. Nenoēsties! Viņa devīgi pasniedza lielas porcijas. Bērni no trūcīgām un daudzbērnu ģimenēm sēdēja pie atsevišķa galda, dzēra pienu, piekozdami rupjmaizi — to deva no valsts līdzekļiem. Ēdamistaba ērta, gara, galds pār visu istabu.
Blakus virtuvei Ievas istabiņa. Tur stāvēja dažas gultiņas kopmītnes bērniem, šķiet, zēniem. Otra lielāka istabiņa pašā stūrī bija meiteņu kopmītne. Gultiņas cieši blakus kā siļķes mucā.
Bumbieri kā zvani
Skaists bija skolas pagalms — neredzēti dziļa aka, ābeles, skolotāju sakņu dārziņi, malkas šķūnis. Bumbiere vienos augļos — kā zvani karājās, bet neviens nevarēja ne pieiet, ne pieskarties — kā pasakā! Tūkstošiem sirseņi dūca, izēda bumbierus, atstādami tikai ārējo apvalku. Pagalmā notika fizkultūras nodarbības, bērni gāja rotaļās. Iemīļotākā bija “Pēdējais pāris — laukā!”, “Mēs ejam, mēs ejam pār kalniem un pār lejām”, “Kumeliņi, kumeliņi”, “Ziediņš”.
Direktors Ārents organizēja ekskursiju uz Staburagu un Pērses ūdenskritumu. Tā bija mana pirmā ekskursija pa pasauli. Meža dienās notika koku stādīšana pie skolas, ceļa malās. Tur starp citām vēl tagad aug manis stādītā liepa. Atceros savu mazpulka lauciņu. Tēvs uztaisīja četrus stabiņus, nokrāsoja pelēki zaļus. Iesēju hubertpupiņas, visu tā, kā vēlēts, pati ravēju, novācu.
Ja nepasveicina, piezīme
Audzināšana skolā bija ļoti stingra. Stundās klasē valdīja kapa klusums, nedrīkstējām skatīties pa logu — ceļš veda garām skolai. Bieži tur brauca un gāja ļaudis. Sevišķi grūtas bija trešdienas, kad Neretā tirgus un, no skolas ejot, jāuzmanās, lai laikus pasveicinātu braucējus. Vajadzēja zagšus skatīties atpakaļ, lai nenovēlotos ar savu “Labdien”. Stingri piekodināts visus iedzīvotājus, ko satiec, sveicināt: meitenēm ar kniksi, zēniem — paceļot cepuri. Bija gadījumi, kad skolēniem izteica piezīmes, ja kāds garāmgājējs žēlojies, ka bērni nesveicinot. “Priekš kam ta’ ejat skolā, ja neprotat uzvesties!” — tā viņi sacīja.
Uzdāvina kārbiņu ar medu
Man visgrūtāk gāja ar ģeogrāfiju trešajā un ceturtajā klasē. Pie sienas liela karte. Skolotāja Dambre lika parādīt dažas galvaspilsētas. Stāvu kā mēma — karte tik zaļi raiba. Kur tu pilsētu atradīsi? Rezultāti tādi, ka apņēmos sirdīgi visu iemācīties. Sēdēju vakaros Ezeros pie kurošas plīts ķēķī un teikumu aiz teikuma kalu galvā. Kad tā ilgu laiku ņēmos, izrādījās, ka no iekaltā varu stundās kaut ko pastāstīt.
Skaisti nāca Ziemassvētki ar eglīti. Ieradās vecāki. Bērni dziedāja, direktors spēlēja un diriģēja: “Ak, eglīte, ak, eglīte”, “Klusa nakts, svēta nakts”. Skolēni uzstājās ar dzejoļu skaitīšanu. Bērni saņēma nelielas (100 g) papīra kārbiņas ar medu. Tās dāvināja biškopis Briedis, kura rīcībā liela bišu drava saimnieka Bullīša “Stārastānos” un “Silamiķeļos” (tagad Eglaine). “Silamiķeļi” nodega. Brieža vairs nav. Nav daudzu citu cilvēku, kas toreiz bija.”
Laiki mainās, skolotāji arī
Skolēnu skaitam pieaugot, Jēkabpils apriņķa skolu valde uz Pilkalnes skolu atsūtīja otru skolotāju — Ludmilu Žmuidinsku, dzimušu 1900. gadā Jaungulbenē skolotāju ģimenē. Viņa te strādāja no 1922. gada novembra līdz 1924. gada 15. martam, kad amatu atstāja ģimenes apstākļu dēļ.
Elzu Dambri, dzimušu 1900. gadā Neretas pagastā, par Pilkalnes skolas otro skolotāju ievēlēja 1924. gada 8. augustā. Skolotājas gaitas Pilkalnē viņa sāka 1924. gada 1. septembrī. Mācījusies Stanānu privātskolā, Jēkabpils valsts vidusskolā, skolotāju sagatavošanas kursos Rīgā.
Par Pilkalnes skolas pārzini pēc Jura Drujas aiziešanas ievēlēts Vilhelms Kitners, dzimis 1901. gadā Rīgā. Te nostrādāja līdz 1928. gada decembrim. Pēc tam par Pilkalnes skolas pārzini ilgus gadus (līdz 1940. gada pavasarim) strādāja Aleksejs Ārents. “Jēkabpils Vēstnesim” 1938. gada 10. martā viņš stāstīja, ka “pie skolas ir diezgan prāvs dārzs ar ābelēm, bumbierēm, ķiršiem un dažādiem ogulājiem. Dārzu iekārtojis un pirmos augļukokus iestādījis skolas pārzinis Pēteris Skušķis. Dārzs arvien tiek paplašināts un kopts”.
Padomju varas gadā Pilkalnē skolotāji mainījās. Aleksejs Ārents, atvaļinājumu pavadījis dzimtajā pusē Vidzemē, rudenī Pilkalnē neatgriezās. Par skolas pārzini norīkoja Artūru Jurkovski. Pēc tam neilgu laiku strādāja skolotājs Kļavinskis.
Otrā pasaules kara un vācu okupācijas laikā skola darbojās, taču skolotāji bieži mainījās, katrs strādājot neilgu laiku.
Atgriežoties padomju varai, darbu turpināja Elza Dambre. Pilskalnes skolā darbu sāka Jānis Krajauckis. Vēl te strādājušas skolotājas Aija Velpa, Vija Bule, Šņeidere, Zelma Lasmane, Zirnīte, Bitāne, Ruta Zālīte, Ērika Zvejniece, Blusa, Lūcija Kalniņa, Inta Žagariņa, Liene Ļoba, Janīna Mazjāne.
Redz nevis pieaugušus, bet mazus
No 1953. gada Pilskalnē par vecās skolas pārzini sāka strādāt jauna skolotāja Lūcija Kalniņa. Ar tādu vārdu un uzvārdu neretieši pazīst arī otru skolotāju — slaveno Luciju Kalniņu, ap kuru virmo leģendas. Abas skolotājas šķir gadu starpība.
Pilskalnes pamatskola jaunajai skolotājai bija pirmā darbavieta. Sākot darba gaitas viņai sapņos nerādījās, ka te nostrādās līdz skolas slēgšanai —18 skaistu darba gadu. Tagad skolotāja ir pensionāre, dzīvo Neretā. Ar sirsnīgu labestību Lūcija Kalniņa atceras savus skolēnus, kopīgi pavadītās mācību stundas un svētkus skolā:
“Dīvaini, bet bijušos skolēnus redzu nevis tādus, kādi viņi ir šodien — gandrīz pēc četrdesmit gadiem, bet gan maziņus, sīkus un sirsnīgus, kādi bija toreiz. Visvairāk atmiņā palikusi gatavošanās svētkiem. Nopietnākie pasākumi — Jaungada eglīte un skolas noslēguma balle. Tad katrs zīmēja, dziedāja, dejoja, runāja dzejoli.
Atceros fizkultūras stundas un pārgājienus. Ziemā visi devāmies slēpot uz netālajiem Kurpnieku kalniem. Ar visām četrām klasēm gājām kopīgos pārgājienos rudeņos un pavasaros gan sēņot un makšķerēt, gan ugunskurus kurināt Neretiņas krastā. Atmiņā palicis Jānis Pavlovičs, kuram makšķerēšana Neretiņā bija vesels notikums dzīvē. Bērni labprāt iesaistījās rotaļās un spēlēs. Krēslas stundās domāju par savu bijušo skolēnu likteņiem. Vairāku manu audzēkņu vairs nav dzīvo vidū. Citi aizklīduši prom no Pilskalnes. Vēl citi — pensijā, auklē mazbērnus.
Pret valdības lēmumu bezspēcīgas
Skolotāja Janīna Mazjāne (dz. Kanopa) Pilskalnes skolā strādāja no 1965. gada līdz 1971. gada 31. maijam — skolas slēgšanai. Janīnai šī bija pirmā darbavieta pēc Neretas vidusskolas beigšanas. Izglītību viņa ieguva neklātienē Daugavpils pedagoģiskajā institūtā. Strādāja kā otra skolotāja L. Kalniņas vadībā. Līdz ar jaunās meitenes ienākšanu skolā radās jaunas idejas. Abas skolotājas atjaunoja sporta laukuma tāllēkšanas sektoru, ierīkoja skolas mācību lauciņus un puķudobes. Taču padomju laikā viņas nespēja turēties pretī valdības lēmumam skolu likvidēt.
Pēc 19 gadiem atkal tukšums
Vēsture atkārtojas. Gandrīz 20 gadu ilgo bezizglītības periodu pārtrauca jaunās skolas dibināšana. No 1986. gada rudens bērni sāka mācības Pilskalnē skolai pielāgotās telpās daudzdzīvokļu mājās kā Neretas vidusskolas filiāle. Svētki pilskalniešiem, kad 1990. gada rudenī vēl nenodotajā jaunās skolas ēkā mācības sāka viņu bērni. Skolas direktore Maija Šustiņa ilgus gadus vadīja 14 skolotāju, astoņu tehnisko darbinieku un ap 120 skolēnu lielo kolektīvu. Mainījās skolotāji, direktori, taču skola dzīvoja. Te labi jutās visi bērni un darbinieki — kā viena saime. Jaunajā skolā valdīja radošums, jaunas idejas, atbildība un pozitīva gaisotne. Pilskalnes pamatskola darbojās 19 gadu. Vai atkal 20 gadu Pilskalnē būs jāiztiek bez skolas, inteliģences un nākotnes?
Skolu nosargāt nespēja ne vairākas skolas kolektīva īstenotās pamatskolas izglītības programmas, ne saņemtais ekoskolas sertifikāts par darbu vides sakārtošanas programmā, ne mazpulcēnu izveidotais gājēju celiņš pie skolas un ierīkotā puķudobe, ne skolēnu un skolotāju stādītā bērzu birzs, ne… Žēl un skumīgi. Kādreiz, pat karu laikā, ja teritorija nebija tiešā frontes tuvumā, skolas darbu nepārtrauca vai atjaunoja pēc iespējas ātrāk. Nu steidzam slēgt. Vai tā vajag, vērtēs laiks un vēsturnieki.
No skolas, tāpat kā no bērnības, mēs nevaram aiziet. Vienmēr paliek cerība un ticība, ka varbūt pēc vairākiem gadiem kāds atkal ar lielām pūlēm te cels skolu un izglītos vietējos bērnus. Kādēļ tāds optimisms? Tādēļ, ka pasaule mainījusies pirms mums, mainās un mainīsies arī pēc mums.
