Kristaps un Elīna ir studentu pāris. Pirms Ziemassvētkiem viņiem galvas vai kūpēja no pārpūles, līdz izdomāja, kā visiem mīļajiem sagādāt dāvaniņas. Tā kā rocība maza, daļu sagatavoja paši, daļu iegādājās veikalā.
Ilgi jaunieši nevarēja izlemt, ko dāvināt Kristapa vecmāmiņai. Viņa ir liela teātra un grāmatu cienītāja un īpaši jūsmo par krievu klasiķu darbiem. Tā kā vecmāmiņa gandrīz visas teātra izrādes jau bija redzējusi, abi nolēma viņai dāvināt grāmatu. Izvēlējās Knuta Skujenieka dzejas izdevumu, bet tad pamanīja polietilēnā iesaiņotu tumši sarkanu grāmatiņu “Puškina slepenās piezīmes”. “Nu, kas var būt labāks par šo!” viņi gandrīz reizē noskandēja slaveno Mārtiņa Rītiņa teicienu, un galvenais — arī nav dārga!
Ziemassvētku vakarā visi apmainījās dāvanām, un vecmāmiņa drīz vien ar grāmatiņu nozuda savā istabā. Pēc neilga laika viņa no tās iznāca ar dāvanu rokās un jauniešiem jautāja: “Jūs mani gribat iznest cauri?”. Elīna un Kristaps nesaprašanā tik raustīja plecus. Vecmāmiņa skaļi nolasīja pirmo lappusi. Tajā bija ap desmit vārdu, ko parasti sarunvalodā nelieto. “Trakāk kā nerātnās dainas!” noteica Elīna. Pēc jauno sejas izteiksmes vecmāmiņa saprata, ka viņi par dāvanas saturu neko nebija zinājuši.
Grāmatas pēdējā lappusē gan bija rakstīts: ““Slepenās piezīmes” šokējoši atklāti atklāj intīmās dzīves norises, vēlmes, novirzes. Lasītājam jābūt gatavam, ka šajā sacerējumā autors ir brīvs no tikumiskās cenzūras un normatīvās leksikas važām. Grāmata laikabiedru vērtējumā tiek saukta gan par “krievu erotiskās literatūras līderi”, gan par “1994. gada vissliktāko grāmatu”, gan par “visskandalozāko grāmatu krievu literatūrā””. Bet to jau varēja izlasīt, tikai grāmatu izņemot no iesaiņojuma.
Pēc nedēļas mazdēls zvanīja vecmāmiņai un teica, ka grāmatu ņems atpakaļ un vietā nopirks citu, bet viņa atteica: “Neuztraucies, es to iedevu palasīt draudzenei!”.