Janvāris un februāris darbā ir gadā mierīgākie mēneši — nav tik ļoti liela cilvēku pieplūduma un rindu, vairāk iegriežas pastāvīgie klienti. Mums ir nerakstīts likums — dienā desmitais vai divdesmitais klients, bet ar ikvienu jāstrādā kā ar pirmo.
Krīzes dēļ klientiem šis ir izdevīgs laiks — apdrošināšanas cenas krietni vien samazinājušās. Cilvēki priecājas par ietaupīto naudu — izlietošot pārtikai vai zālēm.
Daudzi cilvēki brauc prātīgāk, līdz ar to mazāk avāriju un mazāk gadījumu, kad mums jāizmaksā apdrošināšanas kompensācijas. Tomēr gados jaunie autovadītāji bieži vien ir vieglprātīgi gan attieksmē pret savu mantu, gan veselību, piemēram, kāds astoņpadsmitgadīgs jaunietis, apdrošinājis līzingā iegādāto automašīnu, jau pēc četrdesmit minūtēm man zvanīja, ka cietis autoavārijā.
No klientiem visapzinīgākie ir pensionāri, viņi pieraduši taupīt un jau gadu uz priekšu zina, kad un cik naudas vajadzēs mājas vai automašīnas apdrošināšanai, tādēļ atliek pa latam, līdz sakrāj vajadzīgo summu. Pēc raidījumā “Degpunktā” redzētajiem ugunsgrēku sižetiem viņi cits citu pārliecina, cik svarīgi nepārkurināt krāsni un apdrošināt māju.
Saeima pagājušajā nedēļā akceptēja valdības pilnvaras aizņēmumam, daļu no tā izmantos ieturētās pensijas atdošanai pensionāriem. Viņi ar mums pārrunā arī ikdienišķas lietas un par atgūto pensiju ļoti priecājas. Arī man par to ir prieks. Kad valdība pieņēma lēmumu par pensiju “apgriešanu”, izjutu to kā lielu netaisnību un zināju, ka pienāks laiks un nauda būs jāatdod. Tas būtu tikpat kā manā dzīvoklī ienāktu televīzijā bieži redzētie vīri melnos uzvalkos un atņemtu pīrādziņus.
Tomēr bažas rada tas, kā Starptautiskajam valūtas fondam atdosim aizņemto naudu. Latvijas Televīzijas raidījumā “De facto” izskanēja ekonomistu viedoklis, ka Starptautiskais valūtas fonds Latvijai aizdevis naudu, lai glābtu Zviedrijas bankas, ka aizdevēji ir ieinteresēti ražošanas sagraušanā, lai mēs pirktu ārzemju preces, ka aizdevēju padomi ir slikti, jo nevienam nav vajadzīgi konkurenti — ja Latvija strauji attīstīsies, tā būs sāncense.
Saeimas deputāti Imants Kalniņš un Staņislavs Šķesters saņems sodu par to, ka darbā par palīdzēm pieņēmuši savas sievas. Bet tad jau būtu jāsoda vai visa Latvija, jo radi darbā pieņemti daudzviet. Man šķiet, ka ar radiniekiem dažkārt strādāt ir vēl grūtāk nekā ar svešiem cilvēkiem.
Igauņi apģērbs Latvijas olimpisko izlasi — tērpi ir skaisti, man patīk. Nav tik svarīgi, kas tos šuvis, galvenais, lai mūsu izlase labi izskatās un labi jūtas. Vecākais dēls ģimnāzijā pagājušajā gadā rakstīja zinātnisko darbu par Latvijas piedalīšanos vasaras olimpiskajās spēlēs, šogad — par ziemas olimpiādēm. Arī es varu to palasīt. Deviņdesmito gadu sākumā ziemas olimpiādē piedalījās tikai 23 sportisti, šogad — jau 60. Ceru, ka mūsējie izcīnīs arī kādu medaļu!
Iepriekšējos gados pierasts pie maigajām ziemām un slapjdraņķiem, tomēr, lai arī tagad ir liels sals, priecājos par skaisto ziemu. Kārtīga ziema ilgi nav bijusi. Vismaz varu jaunākajam dēlam parādīt, kāda ir sarma un leduspuķe loga rūtī. Manā bērnībā un jaunībā tas nebija nekas neparasts, taču pēdējos gados skolai šī “uzskates” materiāla dabā pietrūkst.
Siguldā uzcelts septiņus metrus augsts sniegavīrs. “Staburagā” lasīju par četrus metrus lielo sniegavīru Bebros. Tos ceļ daudzviet pašu un citu priekam, tomēr domāju, ka tie nekļūs par tūrisma objektu. Ja uzceltu sniegavīru “parku” ar politiķu sejām, tad varbūt.
Mums ilgi nav bijis tik liela aukstuma, bet Austrālijā — tik liela karstuma. Māsa ar vīru atgriezās no Austrālijas pēc triju nedēļu atpūtas. Viņas vīrs holandietis tik bargu ziemu kā pie mums vēl nekad nav piedzīvojis.
Abiem tik ļoti iegaršojās manis gatavotā “blondīne” un “brunete” jeb saldā pagale, ka iemācīju viņiem to pagatavot pašiem. Ģimeni parasti palutinu ar kaut ko garšīgu. Gatavot vienmēr paticis, tomēr krīzes laikā gatavoju vēl vairāk, pērkam žurnālu “Ievas Virtuve” un izmēģinām jaunas receptes. “Topā” mums ir arī “ābolu sainīši” — mīklā cepti āboli. Vakarā ar piparmētru tēju — debešķīgi! No rudens bagātīgās ražas ābolu vēl ir daudz, tādēļ cenšamies tos izlietot dažādos ēdienos.
Lutinām arī runci Friciku — kaķis zina, ka viņam katru dienu pienākas konfekte, tās pērkam zooveikalā. Kad pārnākam mājās, runcim aste kā karogs, viņš apsēžas virtuvē un māj ar ķepu: dodiet konfekti!
Ja man būtu daudz naudas, ierīkotu lielu suņu un kaķu patversmi, man pamesto dzīvnieku ļoti žēl. Kādu vasaru izglābu trīs čurkstes mazuļus, kuru ligzda bija izpostīta, jo mājai lika jaunus logus. Ķērām mušas un meklējām tārpus, dzirdinājām ar pipeti. Putni izdzīvoja, izauga un aizlidoja.
Bet pie mums jau uzskata par jocīgiem tos, kuri rūpējas par dzīvniekiem, jo trūkumu cieš tik daudz cilvēku.
Priecājos, ka Aizkrauklē beidzot atvērts daudznozaru kompānijas “Daugava” piena un maizes veikals un pēc produktiem vairs nav jābrauc uz Sēreni. Mūsu ģimene izlieto divus trīs litrus piena dienā. Kad “Daugava” galvaspilsētā litru piena pārdeva par latu, citiem teicu, ka tik dārgu pienu nespētu nopirkt, ja arī pelnītu ļoti daudz. Labāk iekrāt rītdienai, jo vajag drošību. Tagad cena ir pieņemama.
Nedēļas nogalē patīkamus brīžus piedzīvoju klasesbiedru salidojumā, kuru bija noorganizējusi Anta Teivāne. Paldies viņai par to! Sapulcējāmies pavisam divdesmit: 14 “meiteņu” un seši “zēni”. Meitenes, kā vienmēr, izrādījās aktīvākas. Daudzi neieradās, jo pametuši Latviju, kāds aizbraucis strādāt, cits apprecējies ar ārzemnieku un uz Latviju atbrauc tikai ciemos. Bija uzaicināta arī klases audzinātāja Zigrīda Peškaite (Bērziņa), viņa vēl tagad strādā Aizkraukles novada ģimnāzijā un māca matemātiku. Katrs uzdāvinājām pa rozei un nofotografējāmies piemiņai, jo nebijām tikušies 25 gadus. Cits mainījies vairāk, cits mazāk, bet acis palikušas tās pašas!
