Kā šodien izdzīvot cilvēkam pirmspensijas vecumā, ja zaudēts darbs, ģimene, jumts virs galvas? Tieši tādā situācijā bija nonācis kāds nelaimes draugs, kuru mēs savā kompānijā līdz šim bijām labi ieredzējuši kā ellīgu jokupēteri. Viņš atrada netradicionālu izeju no sasāpējušās situācijas.
Klusi un nemanāmi nenopietnais cilvēks pazuda no ekonomiski aktīvās dzīves skatuves, nevienu netraucējot.
Viņš netiesājās ar darba devēju, kas šim palicis parādā neizmaksātu darba algu 5000 latu kopsummā. Viņš neliedza šķiršanos sievai, kurai bija apnicis neveiksminieks vīrs, un necentās savā pusē dabūt jau pieaugušos bērnus, lai viņi palīdz tēvam atkal nostāties uz kājām. Viņš nevienam neprasīja naktsmājas. Viņš pat nevērsās pēc palīdzības pie mums, saviem draugiem.
Apmēram pēc pusgada es attapos, ka sen neesmu viņu redzējis. Sāku izvaicāt viņa ģimeni. Visi klusēja kā sazvērējušies. Uz maniem jautājumiem neatbildēja. Tad es zvanīju darbavietai. Tur man paziņoja, ka viņš jau pusgadu nestrādājot un kas gan es esot par draugu, ja no paša to neesmu uzzinājis. Vārdu sakot, puisietis pazuda bez pēdām! Nodomāju, ka šis varbūt ir pārcēlies uz citu dzīvesvietu un nemaz negrib, lai kāds viņam sadzen pēdas, tāpēc metu mieru.
Cik pārsteigts es biju, kad viņdien satiku draugu uz ielas. Izskatījās atkopies, smaidīgāks kā jelkad. Esot tikko no “sanatorijas” iznācis. Nebijis viegli tur iekļūt, jo “ceļazīmi” uzreiz dabūt nevar. Tas parasti izdodoties tikai vairākos piegājienos. Šodien esot tā — gribi dzīvot, apej likumu! Un ne reizi vien. Eh, tālab vajadzējis vairākas reizes pēc kārtas bodēs degvīnu nofenderēt.
Toties, kad “ceļazīme” ir dabūta, atvēlēto laiku var mierīgi atpūsties “sanatorijā”. Draugam tur tā esot iepaticies, ka viņš pusgada laikā jau pāris reižu tur pabijis, un tagad viņam esot jaunas iestrādes, lai “ceļazīme” atkal tiktu pagarināta.
“Pats saproti, mājās mani neviens negaida. Kur te dabūt darbu, kas kaulus nelauztu, ļautu dzīvot siltumā un ar pilnu vēderu?” taisnojās draugs. “Sanatorijā” viņš visu varot dabūt bez maksas un sakopot spēkus jaunas dzīves sākšanai, kad būs beigusies krīze. Šis jūsmoja par kārtību, disciplīnu, kāda esot “sanatorijā”. Un cik jautrs gars tur valdot! “Tur vienā rāvienā man izārstēja gan depresiju, gan alkoholismu,” sacīja draugs.
Viņš aicināja mani līdzi “ekskursijā”. Varot pa draugam ievest un tūdaļ arī izvest ārā, ja man tur, iekšā, nepatikšot. Biju ieintriģēts un arī piekritu iet, taču, kad sapratu, kas tā ir par “sanatoriju”, bēgu projām neatskatoties. Lai vai kā, bet līdz kaut kam tādam es vēl neesmu “izaudzis”.
