Nav viegli, ja nespēj staigāt, un nav viegli 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā, mēnesi pēc mēneša un gadu no gada pavadīt četrās sienās. Elvijs ir astoņpadsmit gadu vecs puisis. Pirms diviem gadiem pabeidza Pļaviņu vidusskolas 9. klasi, devās mācīties uz Rīgu, bet pēc pāris nedēļām notika nelaime — Elvijs kļuva par pirmās grupas invalīdu. Kopš tā laika pagājuši divi gadi.
Cerību salmiņš
— Pirms diviem gadiem operācijas rezultātā dēls kļuva par invalīdu — Elvijam ir iedzimta kaite, kas līdz 16 gadu vecumam nebija izpaudusies, un mēs par to nezinājām. Vienkārši skaidrojot, viņam nepareizi saauguši asinsvadi muguras smadzenēs. Operācijas iznākumam nevajadzēja būt tādam, kāds tas ir. Ilgi šaustījām sevi ar domu par to, ka piekritām operācijai, taču citas izejas patiesībā nebija, jo ar laiku plīstu visi asinsvadi — dzīvotu kā uz pulvera mucas. Pēcoperācijas periodā Elvijs varēja tikai pagrozīt galvu. Pamazām divu gadu laikā esam panākuši tik daudz, ka Elvijam kreisā ķermeņa puse darbojas, pirksti gan vēl īsti neklausa. Elvijs iemācījās rakstīt, ēst ar kreiso roku. Ārsti cer uz uzlabojumu, taču to, cik daudz ķermeņa funkcijas atjaunosies nevar paredzēt. Protams, uzlabojumu var panākt ar pamatīgu darbu — fizioterapiju, vingrošanu. Elvijs dzīvo ar cerību, viņš tic, ka reiz atkal staigās. Laikam jau arī mēs turamies pie šī cerību salmiņa.
Uz skolu reizi mēnesī
Elvijam vairāk jātiek sabiedrībā, viņš taču mācās skolā, bet kā lai es viņu uz skolu izvadāju? Vismaz reizi mēnesī atnāk Elvija draugi, palīdz nonest pa kāpnēm, vīrs ar mašīnu aizved. Tas nav viegli. Elvijs mācās Pļaviņu novada ģimnāzijas 10. klasē, skolotāji ir ļoti izpalīdzīgi. Visus mācību priekšmetus dēls apgūst pašmācībā. Elvijs ir gudrs puisis, labi mācās, uzcītīgs un pat pārāk apzinīgs. Viņam padodas eksaktie priekšmeti — matemātika, informātika arī angļu valoda. Viņa vaļasprieks ir darbošanās ar datoru, labi, ka ir internets.
Ģimenes ārste Inese Lejniece nosūtīja vēstuli portālam ziedot.lv. Elvijs gan vairs nav bērns, tomēr ziedot.lv sola piešķirt naudu, lai divreiz nedēļā varētu dēlu vest uz Jēkabpili, kur būs rehabilitācijsa un vingrošanas nodarbības. No Vācijas uz Jēkabpili atvedīs speciālo trenažieri, kas iegādāts par portālā ziedot.lv savāktajiem līdzekļiem. Pārējo saziedoto naudu varēsim izmantot rehabilitācijai.
Labu cilvēku ir daudz
Elvijam nesen palika 18 gadu, darbastāža nav, bet invaliditātes pensiju aprēķina pēc darbastāža. Kā tas var būt, ja kopš 16 gadu vecuma viņš ir invalīds? Valsts maksā invaliditātes pensiju Ls 45 un, tā kā viņš ir kopjams, saņemam vēl 100 latu klāt. Visi vidusskolēni, kas mācās, vecākiem skaitās kā apgādājamie līdz pat 21 gada vecumam. Elviju par tādu neuzskata, jo viņš no valsts saņem 45 latus. Ir ļoti daudz labu cilvēku — mani kolēģi, darba devēji. Palīdz divi puiši, kuri dzīvo tepat blakus, bet viņi mācās 12. klasē, šogad pabeigs vidusskolu. Ļoti palīdz radi, ja man viņu nebūtu, nezinu, ko darītu.
Nopelnītais — ārstēšanai
Mans vīrs Valdis jau piecpadsmit gadu ir otrās grupas invalīds. Viņam ir augšstilba lūzums, kuru nevar saaudzēt. Vasarā bija smaga operācija, katru gadu ir viena vai vairākas operācijas. Neko smagu celt pēc operācijām vīrs nedrīkst. Esmu pateicīga, ka viņš strādā, vienmēr centies atrast kādu darbu, ko spētu veikt. Šo piecpadsmit gadu laikā nauda ko nopelnām, lielākoties izdota zālēm, operācijām. Pagaidām strādāju divās darba vietās — pirmsskolas izglītības iestādē esmu pirmsskolas skolotāja un pusslodzē kā bāriņtiesas locekle. Bija iecere ņemt kredītu un nopirkt lielāku dzīvokli pirmajā stāvā. Taču ekonomiskā situācija ir ļoti pasliktinājusies, algas samazinātas, kurš man dos kredītu? Ja būtu iespēja aizņemties, tad nauda, pirmkārt, nepieciešama automašīnas iegādei — tādas, lai var salonā iebraukt ar ratiem.
Visu saviem spēkiem
Nebijām domājuši lūgt pašvaldības atbalstu, neprasījām ne dzīvokli, neko, tikām galā paši saviem spēkiem. Mums bija jāsamierinās, ka dēls ir invalīds. Pagāja laiks, kamēr aptvērām realitāti. Gribējām visu izdarīt paši. Tagad domāju, cik ilgi to spēšu. Grūti izcilāt, viņš ir liels puisis, astoņpadsmit gadu. Divus gadus Elviju uz vannu mēs ar meitu, kura tagad ir 9. klases skolniece, nesām uz rokām. Kopšana, cilāšana — tas ir ļoti grūti, dienu no dienas, gadu no gada. Nogurstam.
Ir iespējami dažādi risinājumi, kas atvieglotu Elvija ikdienu un ļautu viņam vairāk būt sabiedrībā. Var ierīkot pacēlāju, būvvaldē par to interesējāmies, iespējams esot, bet tur pasmējās: vai tiešām Pļaviņās nav iespējams samainīt dzīvokli? Pārbūves projekts izmaksātu dārgāk.
Atteikums vai palīdzība?
Pirmo lūgumu Pļaviņu novada domei iesniedzu pērn 24. jūlijā. Lūdzu atbalstu pacēlāja ierīkošanai un vannasistabas pārbūvei vai arī palīdzēt samainīt, atrast dzīvokli pirmajā stāvā. Pirmajam iesniegumam man neatbildēja. Oktobrī gan uzaicināja piedalīties dzīvokļu komisijas sēdē. Protokolā bija rakstīts: “Par atteikumu sniegt palīdzību dzīvokļa jautājumā”. Atteikuma beigās uzrakstīts — uzņemt dzīvokļu reģistra uzskaitē pirmās kārtas grupā Elviju Zālīti. Man nav skaidrs — atteikums, un lēmums — uzņemt rindā? Runājām par maiņas iespējām. Dzīvokļu komisijas pārstāvji ierosināja, ka mums varētu piešķirt bijušās Aiviekstes pagasta pārvaldes telpas, kas ir tepat blakusmājā. Rakstīju iesniegumu — esmu ar mieru, jo man līdzās ir darbavieta, varu atnākt pie dēla apkopt.
Piedāvā Klintainē, Vietalvā
Pērn 26. novembrī mani uzaicināja uz dzīvokļu komisijas sēdi mani. Deputāti nolēma, līdz 7. decembrim apzināt, vai Pļaviņās ir brīvs dzīvoklis pirmajā stāvā vai kāds varbūt vēlas mainīt. Izrādījās, ka šādu dzīvokļu nav. Pēc tam mums atsūtīja vairākus piedāvājumus ar dažādiem variantiem. Vienīgais vērā ņemamais piedāvājums no pieciem variantiem bija Aiviekstes pagasta “Dunkeros” — divistabu dzīvoklis, bez ērtībām, pirmajā stāvā, pārējie — Vietalvā, Klintainē, vienistabas, divistabu, otrajā, trešajā stāvā, daži ar vienu koplietošanas tualeti visā mājā. Saprotu, ka tas viņiem laikam ir jādara, lai saņemtu mūsu atteikumu, taču tas ir ciniski un nežēlīgi. Vai to nevar kaut kā citādādi nokārtot, jo šo piedāvājumu atteikums jāparaksta Elvijam. Cilvēku depresijā var iedzīt nevis slimība, bet attieksme.
Klaja vienaldzība
Kad runāju ar Pļaviņu novada domes priekšsēdētāju Žildes kundzi šajos divos gados pirmo reizi saskāros ar tādu attieksmi… Klaja vienaldzība. Tāda attieksme man nav saprotama, īpaši no sievietes, kura pati ir māte. Deputātiem sēdē teicu — jūs arī esat vecāki un savu bērnu labā darītu visu iespējamo. Es taču neko īpašu neprasu, neko ārkārtēju man nevajag! Neprasu sponsorēt vai dot par velti, kaut uz nomaksu, mēs dzīvokli ar laiku varētu izpirkt. Banka man dzīvoklim, mašīnai un rehabilitācijai kredītu nedos.
Nākamā sēde notika 28. decembrī, taču uz to mani neviens neaicināja. Pirms šīs sēdes uzrakstīju vēl vienu iesniegumu. Atkal devos pie Žildes kundzes, viņa teica, ka dzīvokļa, ko mainīt, nav, bijušās Aiviekstes pagasta pārvaldes telpās būs sociālais dienests un bāriņtiesa. Uz gadu piedāvāja “simtlatnieku” palīdzību, viņi varēšot Elviju izcilāt. Viņi nav apmācīti cilvēki, kurš atbildēs, ja kaut kas notiks?
Pagaidām variantu nav
Diemžēl “Staburagam” ar Pļaviņu novada domes priekšsēdētāju Guntu Žildi neizdevās sazināties, jo viņa devusies atvaļinājumā. Savu viedokli pauda Žildes kundzes vietnieks Ainārs Arnītis.
“Bijušajām Aiviekstes pagasta pārvaldes telpām ir piemērots pašvaldības funkciju veikšanai atbilstošs statuss. Mainīt to ir sarežģīts un laikietilpīgs process. Meklējam variantus, kas būtu pēc iespējas piemērotāki Elvijam, diemžēl pagaidām nav izdevies atrast. Tā kā Zālīšu ģimenes dzīvoklis ir privatizēts, mēs nevaram ieguldīt līdzekļus tā pārbūvē,” stāsta Arnīša kungs.
“Saprotu, situācija ir smaga, puisis ir jauns, jāmācās,” stāsta Valentīna Babre, Pļaviņu novada sociālā dienesta vadītāja. “Taču Pļaviņās, tāpat kā visā valstī, pēc burvju mājiena dzīvokļa jautājumu atrisināt nevar. Cenšamies piedāvāt dažādus variantus, kas situāciju darītu vieglāku. Pagaidām reālākais šī brīža risinājums — piedāvāt mājas aprūpi, kamēr paralēli meklējam dzīvokli. Nopirkt to ģimenei mērs nevaram, tādas naudas mums nav. Atbildi, vai Zālīši pieņemtu aprūpētāja palīdzību, vēl neesmu saņēmusi.”
Bija iespēja, nebija?
Pļaviņu novada domes dzīvokļu komisijas protokoliste Vija Liepiņa stāsta, ka dzīvokļu komisijas sēdē bijis ierosinājums Zālīšu ģimenei piedāvāt dzīvokli ēkā, kurā bija Aiviekstes pagasta pārvalde. “Tad vēl nezinājām, ka tās ir reģistrētas kā biroja telpas. Pašlaik ir vēl viens variants, taču par to skaidrības nav un, iespējams, nebūs ilgi,” atzīst Liepiņas kundze. Bijušajā Aiviekstes pagasta pārvaldes mājā tagad izvietots Pļaviņu novada sociālais dienests un bāriņtiesa. Ierosinājumu šīs telpas piešķirt Zālīšu ģimenei, noraidīja argumentējot, ka tās ir domātas birojam. Vai tas būtu vienīgais šķērslis? Ja vienīgais, tad — vai nepārvarams? Vai tiešām telpu statusa maiņa Latvijā ir tik sarežģīta un dārga procedūra, ka Pļaviņās ar to nespēj tikt galā?
Uzziņa
Jauno Invaliditātes likumprojektu sāka izstrādāt jau 2005. gadā, to paredzēts ieviest līdz 2015. gadam. Šim mērķim no valsts budžeta līdzekļiem būs nepieciešami 13,73 miljoni latu. Trīspadsmit miljonu, lai ieviestu likumu.
