Aizvadītā bija pārskatu sagatavošanas nedēļa. 15. janvārī bija jāiesniedz pārskats par padarīto pērnajā gadā. Tādēļ klienti nedaudz palika otrajā plānā. Pagājušajā nedēļā arī tiekoties ar klientiem, secināju, ka cilvēkiem trūkst informācijas par to, kur bez maksas var uzzināt par iespējām apgūt Eiropas Savienības līdzekļus. Gribu informēt, ka ir ļoti daudz iespēju iegūt informāciju semināros, kuri ir labākās kvalitātēs un bez maksas. Viena no vietām, kur bez maksas var iegūt informāciju, ir Zemgales plānošanas reģiona Eiropas Savienības struktūrfondu informācijas birojs Jēkabpilī. Uzņēmēji un citi interesenti var vērsties tur un saņemt informāciju, par to, kuras programmas darbojas, kā izpildīt pieteikumu, kur un kad organizē bezmaksas seminārus. Visa informācija ir bez maksas. Nākamais seminārs notiks 29. janvārī Jēkabpilī. Iespējas ir, tikai cilvēkiem pašiem “jārok”.
Gatavojot gada pārskatu bija jāmeklē pagājušā gada laikraksti, un man nācās doties uz lasītavu. Ļoti patika gaisotne, kas tur valdīja. Bibliotekāru attieksme bija pretimnākoša, operatīvi palīdzēja atrast visu nepieciešamo. Bija daudz apmeklētāju, ievēroju, ka lasa ne tikai žurnālus, bet arī nopietna satura grāmatas.
Reģistrētā bezdarba līmenis valstī pērnā gada decembra beigās bija 16% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita. Diemžēl bezdarbnieku skaits Latvijā turpina pieaugt. Pagājušajā nedēļā bezdarba līmenis sasniedza 16,1%. Manuprāt, iespējas ir jāmeklē katram pašam, neviens nenāks klāt un nepiedāvās darbu. Šis ir laiks, kad darbs ir ne tikai jāmeklē, bet jārada — gan uzņēmumi, gan darba vietas. Jāprot ieraudzīt, atrast to, ko mākam vislabāk, vai to, kas patīk, tad biznesā ļoti daudz kas izdosies. Pašreizējā situācijā nevajag vainot valsti, jo valsts esam mēs paši, nevis kāds cits. Vai tiešām pie mums, Latvijā, ir tik slikti? Bet zemestrīce Haiti, kur tūkstošiem bojāgājušo? Mēs dzīvojam vietā, kur nenotiek dabas katastrofas, mums nav vētru, zemestrīču, sniega lavīnu, vulkānu izvirdumu. Mums ir grūti? Mēs vēl nesaprotam, ko patiesībā nozīmē krīze.
Šogad aprit deviņpadsmit gadu, kopš padomju OMON vienības iebruka Iekšlietu ministrijas toreizējā ēkā Raiņa bulvārī. Par barikāžu laiku man ir diezgan savādas atmiņas, tolaik biju padsmitnieces vecumā. Mūsu ģimenē nolēmām, ka uz 13. janvāra manifestāciju brauks māte, nevis tēvs, tas bija diezgan smags lēmums. Tēvs ir bijis Sibīrijā, ieslodzītais, mežabrālis, cīnījies par Latviju. Tajā brīdī mums visiem tas šķita pareizākais risinājums. Šis gadījums iemācīja stratēģiski domāt par turpmāko, nevis pakļauties mirkļa emocijām. Pagājušajā gadā barikāžu sākuma dienā notika prātam neaptveramais. Tolaik dzīvoju Rīgas centrā. Kad devos mājās nesapratu, kas notiek. Laušana, demolēšana — mēs visi taču par to maksājam. Nākamajā dienā Valsts prezidents paziņojuma ultimātu valdībai, Saeimai, bet tā nebija gluži pareizi. Paziņojumam bija jābūt, bet ne pēc šiem notikumiem. Atkal iznāk, ka tas bija emociju vadīts, nevis pragmatiski izvērtēts.
Sev uzmanību pamanījās pievērst telšu pilsētiņas “dibinātājs” Gaiķēns, kurš noīrētā pacēlājā mēģināja pacelties līdz Šlesera kabineta logiem, turot rokā plakātu ar uzrakstu: “Šleser! Solīji 50 000, dod vienu!”. Protestētājs atgādināja, ka Šlesers pirms pašvaldību vēlēšanām “Arēnā Rīga” pacēlies augstu virs skatītājiem, solot tūkstošiem jaunu darba vietu, tomēr līdz šim solījumu neesot pildījis. Darba vietas nerodas pēc burvju mājiena, 50 tūkstošu darba vietu neradīsies pusgada laikā, tas ir ilgtermiņa pasākums. Aizmirstam citas lietas, ko Šlesers solīja, piemēram, sakārtot Rīgas klubus, lai tajos ir samērīgas cenas, nevis glāze dzēriena par piecdesmit latiem. To viņš līdz Ziemassvētkiem arī paveica. Un kādi ir šo telšu pilsētiņas iemītnieku prasījumi — “Man vajag dzīvokli!” Tas ir saglabājies no sociālisma laikiem — man pienākas. Mums ir izveidojusies pabalstu sistēma. Visu laiku kaut ko gaidām. Gribam labumu no kapitālisma, bet aizmirstam, ka vārdam “kapitālisms” priekšā ir vārds “nežēlīgs”.
Eiropas Savienības attīstības sadarbības komisāra amatam izvirzītais Andris Piebalgs pirmdien apliecināja, ka labi apguvis savu jauno darba jomu, raiti atbildot uz Eiropas Parlamenta deputātu jautājumiem par viņam uzticēto jomu. Noslēguma runu viņš teica latviešu valodā. Domāju, ka Andris Piebalgs ir viens no cilvēkiem, kuram ir plašs redzējums, viņam nav lokāli šaura domāšana. Svarīgi, ka mūsu pārstāvim ir globāls skatījums un spēja no redzesloka nepazaudēt Latviju.
Mani aizkustināja, manuprāt, ļoti jauks notikums — gadījums ar urālpūci, kura no Vidzemes vai Latgales “viesojās” Rīgā. Tas ir cieši saistīts ar manu ik rīta pienākumu. Rītos iedarbinu mašīnu un, kamēr motors uzsilst, baroju putnus. Sestdienās un svētdienās kādu stundu sēžu pie loga un priecājos, jo pagalms ir pilns ar putniem — ir daudzu sugu zīlītes, zvirbuļi, sīļi, dzeņi, irbes, dzilnīši. Piemēram, dzenis, ņem pa vienai saulespuķu sēkliņai, iespiež katru koka mizā, atver un tad laižas pēc nākamās.
Kad bija pirmais sarmas rīts, viss balts, sarkankrūtīši nolaidušies kokā ar saviem bāli sarkanajiem vēderiņiem, un likās, ka āboli grozās kokā. Prieks, ka daudzi iet vērot neparasto un priecīgo.
