Pašvaldības uzņēmuma “Rīgas ūdens” valde darbdienu nolēma pavadīt ne darba vietās pie datoriem un papīru kalniem, bet gan izklaidējoties — slēpojot un cepot desiņas Žagarkalnā Cēsu pusē. Ap 40 cilvēku dienas vidū mierīgi pameta kantori un nodevās kam tīkamākam par ikdienas darbu.
Uzņēmumā ir ap 1000 strādājošo, un, protams, visus līdzi nepaņemsi, tādēļ brauca, kā teicis viens no valdes locekļiem Oskars Guļāns, “čaklākie”. Skaidrs jau tāpat, ka ne vienkāršajiem strādniekiem šāds pasākums bija organizēts, bet gan augstākām amatpersonām. Lai arī valdes locekļi uzņēmumā saņem pašreizējai situācijai pārspīlēti lielas algas — iepriekšējais valdes priekšsēdētājs Vents Balodis ap 6000 latu mēnesī, šādi pasākumi “no savas kabatas” nu gan netiek apmaksāti. Tātad — no līdzekļiem, kas iegūti no mums, nodokļu maksātājiem. Ieskatoties pakalpojumu cenrādī Žagarkalna mājaslapā, var aprēķināt, ka pacēlāja īre, nomas inventārs, cienasts un degviela transportam no Rīgas līdz Cēsīm un atpakaļ 40 cilvēkiem izmaksāja ap tūkstoš latu.
Pēc vadības maiņas Rīgas domē, pārmaiņas notikušas arī “Rīgas ūdens” vadībā. Valdes locekļi pašlaik ir Normunds Zvaunis un Anatolijs Abramovs, viņu algas apmērs, visticamāk, nav samazināts.
Šāds pikniks kārtējo reizi pierāda, ka atteikties no gadiem iedibinātajām tradīcijām ir neiespējami un ballītes darba laikā joprojām nav nekāds retums, šī ir tikai viena, par kuru uzzina sabiedrība. Nesenā sapulce — medības mežā, pērn vasarā — alus brūzī, gadījums ar zemeņu torti par valsts naudu ir tikai nedaudzie, par kuriem uzzinām. Cik tādu notiek nevienam pat nenojaušot?
Taču ne visus tas uztrauc, jo pašiem ir labi. Gan jau daudzi uzskatīs, ka tas ir normāli un pieķeršana ir piesiešanās sīkumiem, utu meklēšana svešā kažokā, lūrēšana cita maciņā. Mēs joprojām esam katrs par sevi. Vai tā ir latviskā mentalitāte, nevēlēšanās redzēt tālāk par sētas slieksni, dzīvojot pēc principa: ne mana cūka ne mana druva?
