Gatis Jurkāns ir barikāžu notikumu dalībnieks un aculiecinieks. Viņš ir viens no pieciem jauniešiem, kurus barikāžu laikā apcietināja speciālās milicijas vienības OMON kaujinieki. Tā ir viena no barikāžu laika maz zināmajām lappusēm. Gatis tagad no Rīgas pārcēlies uz laukiem un ziemā dzīvo klusā meža ielokā netālu no Jaunjelgavas.
“Kur OMON, tur mēs”
— Kādas ir spilgtākās barikāžu atmiņās?
— Manas spilgtākās atmiņas par to laiku saistītas ar barikāžu pēdējām dienām, kad toreizējā speciālā milicijas vienība OMON saņēma gūstā piecus latviešu puišus. Es biju viens no viņiem. Tad arī sākās mani “piedzīvojumi”.
— Kā gadījās, ka nokļuvāt OMON redzeslokā un pēc tam ieslodzījumā?
— Mēs bijām Latvijas nacionālās neatkarības kustības kārtības sargi. Mūsu vienība bija iekļauta īpašo brīvprātīgo vienību sastāvā, bet bijām autonomi un pakļāvāmies tikai mūsu toreizējam komandierim Viesturam Bērziņam. Es biju viens no šīs vienības, jeb, kā mūs toreiz devēja, “auseklīšu zēnu” (uz rokas vienības dalībniekiem bija apsējs ar Auseklīša zīmi), aktīvākajiem dalībniekiem. Mūsu uzdevums bija sekot OMON darbībām, un tam, kas notiek padomju armijas bāzēs Rīgas apkārtnē. Omoniešiem mūsu aktivitātes droši vien apnika. Mēs bijām mobili, mikroautobusā “Latvija” braukājām ne tikai pa barikāžu vietām, bet arī plašākā apkārtnē. Kur OMON, tur arī mēs.
Sākās “piedzīvojumi”
— Kur jūs apcietināja?
— Rīgā, Āgenskalna priedēs, pie pirts. Neilgi pirms tam jau bija notikusi Preses nama apšaude, līdz ar to OMON savu īsto dabu bija parādījusi. Pārāk bieži nonācām viņu redzeslokā, un viņi mūs vienkārši “sašņorēja”. Tagad, vērtējot tos notikumus, domāju, ka tās bija ne tikai OMON aktivitātes, bet arī kāds rīkojums no Latvijas Republikas augstākajām amatpersonām, kam mēs ar savu darbību traucējām. Tās gan ir tikai manas domas, pierādījumu man nav. Bet, “attinot filmu” atpakaļ, var diezgan droši apgalvot, ka visi notikumi bija izplānoti un tiem bija konkrēts scenārijs, kurā noteikti bija iesaitīti gan Maskavas, gan arī toreizējās Latvijas Republikas augstos amatos esoši politiķi. Tas pats attiecas uz pagājušā gada 13. janvāra notikumiem, arī tie noteikti bija plānoti, un tagad kādam ir šķērmi, ka nemieri nevērsās plašumā.
— Kas notika pēc aresta?
— Mūs aizveda uz OMON bāzi. Tur sadeva “pa mizu” pēc pilnas programmas. Lietā tika liktas gan dūres, gan zābaki. Tā bija pirmā diena. Nākamajā dienā attieksme mainījās, varēja just, ka arī viņi tur ir apjukuši un īsti nesaprot, kas un kāpēc notiek. Iedeva mums pusdienas, viens no OMON vadītājiem Kuzmins, vēlējās pat ar mums aprunāties, bet steidzams izsaukums viņam liedza to darīt. Vakarā mūs iesēdināja slēgtā kravas mašīnā, un kopā ar omoniešiem mēs devāmies nezināmā virzienā.
“Stūra mājas” pagrabos
— Kur bija nākamā “pietura”?
— Aizveda mūs uz LPSR Prokuratūru, kur izšķīra un katru ievietoja savā kabinetā, lai mēs savstarpēji nevaram sazināties. Tur notika pratināšanas. Šajā laikā mūs pārveda uz blakusēku, kur toreiz atradās kāda no ministrijām, bet tagad ir ASV vēstniecība. Tieši tajā naktī sākās uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Arī tur paši Omoniieši joprojām nesaprata kas īsti notiek, jo dzirdējām, ka OMON komandieri Kuzmins vai Parfjonovs centās sazināties ar padomju armijas vadītājiem. Viņi nezināja, vai armija nāks palīgā, arī viņi bija nobijušies un apjukuši. Armija faktiski no viņiem norobežojās, un viņi palika vieni. Tajā pašā laikā viņu vidū bija cilvēki ar pavisam citu izturēšanos, domāju, ka tie bija no kādas augstākas vienības, visdrīzāk speciālās vienības “Alfa” pārstāvji.
— Pēc tam jūs atbrīvoja?
— Mūs atkal “salādēja” kravas mašīnā un aizveda uz Centrālkomiteju, Elizabetes ielā, kur nodeva Valsts drošības komitejai (VDK), un no turienes nosūtīja uz Stabu ielu, slaveno “stūra mājas” pagrabu. Protams, bija bail. Bet tur pret mums izturējās cilvēcīgi. Nopratināja mūs nevis VDK darboņi, bet LPSR Prokuratūras pārstāvji. Toreiz jau bija izveidota Latvijas Republikas prokuratūra, un izveidojās situācija, ka bez LR prokuratūrās atzinuma mūs nevienā Latvijas cietumā neņēma pretī. OMON mēs nebijām vajadzīgi, arī VDK nelikās par mums ne zinis. Nebija mūs, kur likt.
Ar lidmašīnu uz Baltkrieviju
— Ko tad īsti ar jums darīja?
— Naktī mūs atkal iedzina slēgtā kravas automašīnā un aizveda uz lidostu. No turienes aizveda uz Vitebskas guberņas iepriekšējās izmeklēšanas izolatoru jeb cietumu. Uz turieni mūs nosūtīja ar pavadvēstuli, kurā teikts, ka mēs esam izvarojuši OMON virsnieka Parfjonova sievu. Apsardze mums klupa virsū kā traki zvēri, savukārt ieslodzītie pēc apstākļu noskaidrošanas nostājās mūsu pusē. Es kamerā biju kopā ar deviņiem ieslodzītajiem, kad mūs veda pastaigā, viņi nostājās visapkārt, tā lai apsargi man netiek klāt. Viens no mūsu grupas puišiem bija ievietots vieninieku kamerā, kur viņu apsargi “apstrādāja” regulāri. Viss beidzās ar to, ka šai kamerai pielika citu atslēgu, un slēdzene bija tikai cietuma priekšniekam un dežūrvirsniekam. Pēc divām trim dienām apsardzes attieksme nedaudz mainījās. Domāju, ka arī tur cilvēki saprata, ka ar šo lietu kaut kas nav kārtībā.
— Cik ilgi bijāt apcietinājumā?
— Desmit dienu VDK cietumā un vienpadsmit dienu Vitebskā. Pēc tam pie mums ieradās pārstāvji no Neatkarības kustības kopā ar advokātiem un atbrīvoja mūs.
“Latvijā mūs negaidīja”
— Kas notika, kad atgriezāties Latvijā?
— Tad sākās represijas. Darbā mani neņēma, jo, lūk, man bija “pants”. Gribēju iestāties 1. Latvijas policijas bataljonā, bet, tā kā biju apcietināts atteica. Man, protams, nav nekādu dokumentālu pierādījumu, arī mūsu aizvešanu uz Vitebsku apstiprināja vienīgi Gorbunovs. Lieta pret mani beidzās ar interesantu ierakstu — esmu zaudējis sabiedrisko bīstamību, līdz ar to krimināllieta tika izbeigta. Pēc tam strādāju Vidzemes priekšpilsētas municipālajā policijā un darbojos zemessardzē. Bija piedāvājumi veidot karjeru militārajās struktūrās, bet es to neizmantoju, un labi vien ir, jo es nekad nespētu, piemēram, uz Bauskas tilta nostāties pret sievietēm un bērniem.
— Kā iesaistījāties Neatkarības kustībā?
— Astoņdesmito gadu beigās, kad sākās Vides aizsardzības kluba aktivitātes ar Arvīdu Ulmi priekšgalā. Toreiz strādāju Popova radiorūpnīcā. Netālu no tās izveidojās “Zaļais teātris”, tur notiekošais ieinteresēja, un es sāku diezgan aktīvi darboties. Tad biju nedaudz vecāks par divdesmit gadiem. Toreiz piedalījos arī “Metro — nē” akcijā.
Tauta var būt vienota
— Kā raugāties uz barikāžu notikumiem šodien?
— Tā ir runga ar diviem galiem. Barikādes pierādīja, ka ekstremālās situācijās Latvijas tauta var būt vienota. Ir jābūt krīzes punktam, un tad mēs varam sadoties rokās, bet ikdienā tas neizdodas. Bet ir arī otra puse — mēs, latvieši, nevēlamies apvienot Latvijas tautu. Satversmē noteikts, ka vara pieder nevis latviešu, bet Latvijas tautai. Daudzi barikāžu dalībnieki atceras sirmās kundzes, kuras runāja krieviski un nesa mums gan maizītes, gan siltu tēju. To mēs diemžēl esam aizmirsuši, un tagad to izmanto daudzi politiķi, turpinot šķelt tautu ar nacionāliem lozungiem. Nepieļaujot Latvijas tautas apvienošanos, izdevīgāk ir sašķelt, jo tad ir vieglāk valdīt.
Latvijai būtu vajadzīgs spēcīgs līderis, bet tāda pašlaik, vismaz patreizējo politiķu vidū nav. Un lielākā “barikāde”, kas mums traucē, ir šī sašķeltība. Piemēram, 1905. gada nemieros, iesaistījās visu tautību pārstāvji. Arī lielajās rūpnīcās, kur bija tūkstošiem strādnieku bija līderi, kas spēja “uzkurināt” visu kolektīvu. Varbūt tieši tāpēc lielās rūpnīcas arī likvidēja, jo tur vienuviet pulcējās daudz cilvēku, kurus var daudz vienkāršāk apvienot.
