Tagadējās Pilskalnes un senajā Pilkalnes muižas teritorijā pirmā skola atvērta 1834.gadā. No tā laika pagājuši 175 gadi, un nomainījušās septiņas cilvēku paaudzes. Pērn skola slēgta. Kāda bija skola dažādos laikos? Ko tur mācīja? Kā bija organizēta skolas dzīve? Kas bija skolotāji?
Nopērk muižu un liek mācīt bērnus
Dzimtbūšanas un vācu bruņniecības laikā līdz 1818. gadam, kad tautas izglītība pilnībā bija atkarīga no muižnieku labās gribas, Pilkalnes pagastā skolas nebija. Neretas Mācītājs P. O. Vāgners laiku 18. gs. sākumā raksturo šādi: “Grāmatnieku maz, rakstu zīmes reti kāds muižas puisis prot vilkt. Rēķinātāju nav.” Grāmatiņā “Ziņas par Neretas draudzi” viņš raksta, ka 1834. gadā fon Rehenbergs — Lintens nopircis Pilkalnes muižu un tanī pašā gadā licis iemācīt grāmatā 19 bērnu. Vēl pēc pāris gadiem Neretas mācītājs F. V. Vāgners “Latviešu Avīžu” 1836. gada 5. numurā ziņo, ka “… Pilkalnes muižas vienā ērbērģī 20 bērni top dziedāšanā un grāmatā mācīti no viena veca pagasta locekļa…”. Pēc nostāstiem šis skolotājs uzvārdu došanā (1836. g.) dabūjis uzvārdu Skolnieks.
Par ērbērģi sauca muižas celtās ēkas kalpu izmitināšanai. Mūsdienu izpratnē tās ir būves ar dienesta dzīvokļiem. Pilkalnes muižā tādi ērbērģi — kalpu mājas — esot bijuši divi. Viens saukts par kalna kalpu māju, otrs — par lejas māju. Vienā no šīm ēkām skolas pirmsākumos bija atvēlēta telpa izglītībai. Skološana notika lejas mājā, tālāk no pils, un bērni, ierodoties uz mācībām un ejot mājās, netraucēja muižas dzīvi. Šīs ēkas drupas Pilkalnes muižas parkā redzamas vēl šodien.
Katrām tūkstoš dvēselēm — viena skola
Krievijas skolu likumu laikmets ilga no 1818. gada līdz Pirmajam pasaules karam. Vecās Pilkalnes skolas sākums rodams Pilkalnes muižā. Ķeizara Aleksandra II l827. gada 25. augusta likuma par Kurzemes zemniekiem 60. paragrāfs teic, ka muižas pagastiem uz katrām 1000 vīriešu un sieviešu dvēselēm ieceļama un uzturama ne mazāk kā viena skola. Skolu iekārtošanai prasīja muižu līdzekļus. Piemērotu skolotāju vietējo iedzīvotāju vidū nebija. Pirmie skolotāji bija muižas amatnieki no vācu tautības “cunftu amatniekiem”, kuri kaut cik iemācījušies lasīt. Skolas grāmatu nebija.
1841. gadā izveidotā skolu gada pārskatā Pilkalnē ir “organizēta skola”, kurā 14 zēnu un 16 meiteņu mācās ticības mācību, lasīšanu un baznīcas dziedāšanu, lietojot Bībeli, katķismu un dziesmu grāmatu. 1849./1850. gada pārskatā rakstīts, ka Pilkalnes skolā mācās tikai četri zēni un četras meitenes.
1862. gadā Kurzemes guberņas valdes publicētajās ziņās par skolu situāciju guberņā Pilkalnes skola nav minēta. Nostāsti liecina, ka skola Pilkalnes muižā beigusi darboties, bet vecais skolotājs mācīšanu turpinājis Strobuku māju pirtiņā lielceļa malā.
Par kavēšanu jāmaksā sods
1866. gadā Kurzemes pagasta likums nosaka tautas izglītības obligātu ieviešanu, un 1875. gada 25. aprīlī izdots Reglaments par ev.—lutera lauku tautskolām un skolotāju semināriem Igaunijā un Kurzemē. Šis likums—reglaments paredz:
“3. paragr. Skolās mācāmas: a) reliģija — 5 katķisma gabali un Vecās un Jaunās Derības bībelstāsti; b) zemes un krievu valodas; c) 4 rēķināšanas darbības; d) elementāras ziņas ģeogrāfijā un tēvzemes vēsturē; e) kora dziedāšana, īpaši baznīcas dziedāšana… Citi priekšmeti pasniedzami tikai ar skolu virskomisijas atļauju.
5. paragr. Lauku pagastiem uz katriem 500 — 1000 abu dzimumu ev.—lut. dvēselēm jāuztur viena lauku tautskola, kur tādas nav iekārtojuši muižu īpašnieki. Būvlaukumi bez maksas jādod zemes īpašniekam. Būvmateriāla un dedzināmās malkas pievešana un strādnieku došana ir mājsaimnieku obligātais pienākums.
6. paragr. Skolas jāapmeklē no 10 līdz 13 gadiem. Par nokavētām dienām jāmaksā sodanauda — 1 — 10 kapeikas dienā. Skolas laiks ir no 15. oktobra līdz 15. aprīlim.
10. paragr. Skolotāja alga pagastos ar piederīgo skaitu līdz 500 dvēselēm mazākais 100 rubļu naudā vai zemes ienākumos aprēķināta. Par katriem tālākiem 100 iedzīvotājiem alga palielināma par 10 rubļiem.”
Pēc šī rīkojuma Strobuku pirtiņa skolas vajadzībām nederēja, tādēļ jauno skolas namu cēla 1871. gadā blakus Pilkalnes muižas magazīnai no māla kleķa ar dakstiņu jumtu. Zemi skolas namam ņēma no Silamiķeļu māju grunts uz lielā mēra kapiem, piešķirot pāris pūrvietu purva pļavas. Viss zemesgabals bija trīs pūrvietas liels.
Pagasta skrīveris ir arī skolotājs
Izpildot 1866. gada 19. februāra likumu “Par lauku pagastu iekārtu Austrumjūras (Baltijas) guberņās” 5. paragrāfu par pagastu namu būvēm, pie skolas nama rietumu gala 1875. gadā uzcēla ķieģeļu mūra piebūvi, kurā izvietoja Strobuku mājās esošo pagasta tiesu un valdi. Šādu skolas un pagasta valdes apvienošanu veicināja tas, ka pagasta skrīveris bija arī pagasta skolotājs.
1892. gadā Pilkalnes pagastu pievienoja Neretas pagastam un atbrīvotās telpas nodeva skolai. Bērnu skaitam pieaugot, skolas namu 1884. gadā pagarināja ar piebūvi austrumu galā. Nu skolā bija divas virtuves, divas klases, divas meiteņu un viena zēnu guļamistaba, trīs skolas pārziņa un divas skolotāju istabas. Telpas mazas, zemiem griestiem, tumšas.
1875. gada 5. septembrī Kurzemes skolu virskomisija par skolu inspektoru ievēlēja fon Hānu no Ērberģes.
Saņem 115 — 200 rubļu gadā
Kurzemes skolu virskomisijas pārskatā par 1875./1876. gadu atzīmēta Pilkalnes divklasīgā pagasta skola ar 53 skolēniem. Par skolotāju strādājis Aleksandrs Treijs, dzimis 1854. gadā Eķengrāves pusmuižiņas “Ciecerēs”, kuras viņa tēvs nomājis. Vācietis. Izglītību ieguvis Jēkabmiesta apriņķa skolā, bet skolotāja amatā Pilkalnes skolā strādājis no 1871. līdz 1877. gadam. Skolotāja alga gadā — 120 rubļu. Pēc viņa Pilkalnes skolā no 1877. līdz 1882.gadam bez skolotāja diploma strādāja Mārtiņš Stēģis. 1880./1881. gada Kurzemes skolu pārskatā atzīmēts, ka Pilkalnes skolā gājuši 33 zēni un 24 meitenes. Skolotājs Mārtiņš Stēģis saņēmis 200 rubļus gada algu. Skolas uzturēšanai tērēts 320 rubļu gadā.
Pārskatā par 1887./1888. mācību gadu sniegtas ziņas, ka skolā mācās 28 zēni un 18 meiteņu. Skolotājs Pēteris Skušķis, dzimis 1861. gadā, beidzis Irlavas skolotāju semināru 1882. gadā ar otrās šķiras diplomu. Alga — 115 rubļu, bet skolas uzturēšana izmaksājusi 328 rubļus. Pilkalnes skolā viņš strādājis no 1882. līdz 1904. gadam, kad aizbraucis uz Krieviju. (Atgriezies 1921. gadā, lai 1922. gadā atkal strādātu Pilkalnes skolā.)
Aizbēg uz Krieviju
1904./1905. gadā par skolotāju Pilkalnē strādāja Miķelis Jurcēns, Neretas pagasta Kviču māju saimnieka dēls. Mācījies Neretas Pētera — Pāvila un Ķestera skolā, Irlavas skolotāju seminārā un Cēsu pilsētas skolas pedagoģiskajā klasē, kuru beidzis 1902. gada pavasarī.
Tuvojās gadsimtu mija un 1905. gads ar vētrainajiem notikumiem. Revolūcija neaizgāja garām arī Pilkalnei. Jau līdz revolūcijai skola bija apkārtējās sabiedrības kultūras centrs — te bija grāmatu skapis, notika kora un teātra mēģinājumi. Skolotāji aktīvi iesaistījās revolūcijas norisēs, notika sociāldemokrātu sanāksmes. Tajās runāja skolotājs Miķelis Jurcēns, aicinot uz pārmaiņām Baltijas guberņā. Laikraksta “Mūsu Laiks” 1906. gada 31. augusta numurā var lasīt, ka konfiscēta Pilkalnes skolas skolotāja Miķeļa Jurcēna manta un alga, bet viņš pats aizbēdzis uz Krieviju.
Spokus neredz
Pirmais pasaules pārtrauca mācības daudzās skolās. Pēc revolūcijas apspiešanas par skolotāju Pilkalnē ievēlēja Pēteri Ķikuru, dzimušu 1886. gadā Sērenes pagasta “Tiltniekos” rentnieka ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis Jaunjelgavas ev.—luterāņu baznīcskolā. 1905. gadā iestājies Cēsu pedagoģiskajos kursos, kurus 1906. gadā beidzis ar tautskolotāja tiesībām un tiesībām mācīt divklasīgajās ministrijas skolās. Rīgā ieguvis tiesības strādāt kurlmēmo bērnu skolās. Pilkalnes skolā darbojās no 1907. gada 1. janvāra līdz vācu karaspēka ienākšanai Pilkalnē 1915. gada augustā, kad aizbrauca uz Sibīriju.
Vēstulē Pēterim Lodziņam Neretā 1937. gadā Pēteris Ķikurs raksta: “…Ļaudis runāja, ka Pilkalnes skolā pa naktīm spokojoties. Es gan netiku spokus redzējis, lai gan daudz nakšu pavadīju vienatnē. Ja arī būtu redzējis ķēmus, domāju, ka man no viņiem nebūtu bailes… Skolā katru ziemu mācījās ap četrdesmit skolēnu. Skolēni bija sadalīti trīs nodaļās. Lietoju valdības apstiprināto tautskolu programmu. Galvenā vērība skolā tika pievērsta krievu valodai, ticības mācībai un rēķināšanai. Ticības mācībā skolēni lietoja Plutes grāmatu “Kristīgais vadonis”. Pirmajā nodaļā skolēni sākumā valsts valodu mācījās bez grāmatas.”
Pirmā pasaules kara laikā vācieši skolas lielajā klasē iekārtoja lūgšanu namu un telpu izbalsināja.
Lielinieku valdība skolu pārvietoja uz Pilkalnes muižu. Tur par skolotāju iecēla Pēteri Dzeni un par zīmēšanas skolotāju — neretieti Jāni Celmiņu. Lielinieki valdīja vien īsu brīdi, un skolotāji darbu nesāka. Valdībai atkāpjoties, Pēteri Dzeni mobilizēja 3. Jelgavas kājnieku pulka 9. rotā kā leitnantu. Jāni Celmiņu arestēja un no Neretas aizveda.
Piesaista policijas uzmanību
Sākās neatkarīgās Latvijas valsts laiks. Nostiprinoties Latvijas valdībai, Pilkalnes skolā salaboja logus un durvis un atsāka mācības. Par skolotāju otro reizi ievēlēja Pēteri Skušķi. Rokrakstā saglabājies viņa dzīvesstāsts:
“Esmu dzimis 1861. gada 18. maijā Ilūkstes apriņķa Susējas pagasta Ulasu mājās. Mācījos Subates elementārskolā, bet pēc Jēkabpils apriņķa skolas beigšanas iestājos Irlavas skolotāju seminārā, kuru absolvēju 1882. gadā. Jau gadu pirms semināra beigšanas strādāju Gārsenes pagasta skolā. Pilkalnes skolā sāku strādāt 1882. gadā, bet no šīs skolas aizgāju 1905. gadā pēc nostrādātiem 22 gadiem.”
Viņš nodibināja Neretā pirmo biedrību — Labdarības biedrību, kurai vairākus gadus bija priekšnieks. Rīkoja jautājumu izskaidrošanas vakarus, lasīja referātus par dažādiem politiskiem un sabiedriskiem jautājumiem, organizēja teātra izrādes un raksta “Dienas Lapai” rakstīja apcerējumus par zinātniskiem un pedagoģiskiem tematiem. Ar savu aktivitāti piesaistīja policijas uzmanību un izpelnījās pagasta varasvīru neuzticību, tādēļ 1904. gadā mainīja dzīvesvietu — pārcēlās uz Krieviju.
Atceras kā stingru un bargu
Septiņus gadus P. Skušķis strādāja Smoļenskas ģimnāzijā un Garīgajā seminārā par vācu valodas skolotāju, bet pēc tam pārcēlās uz Tambovu, kur arī septiņus gadus darbojās vietējā ģimnāzijā un Garīgajā seminārā. Tur viņš rakstīja Smoļenskas un Tambovas vietējiem laikrakstiem. 1918. gadā kopā ar meitu Mildu iestājās Tambovas universitātes Pedagoģijas fakultātē un 1922. gadā to pabeidza. Rudenī atgriezās Latvijā. Te par viņa “komunistisko darbību” varasiestādes jau bija dzirdējušas. Par to liecināja dažas replikas presē un arī tas, ka P. Skušķim bija bieži jāmaina darbavietas: Pilkalnes skolā pusgadu, Dignājas Ģipterānos — gads, Lejasciemā pusotra gada. Skolotāja darbā P. Skušķis nostrādāja līdz aiziešanai pensijā pavisam 41 gadu. Skolēni viņu atceras kā stingru un bargu skolotāju.
Savā mūžā lielu darbu veicis tautas dziesmu vākšanā Pilkalnē. Pierakstījis un glabāšanai nodevis vairāk nekā 150 tautasdziesmu no Pilkalnes un tuvākās apkārtnes. Miris 1928. gadā. Apglabāts Pilskalnes Rankaļu kapos.
Grāmatas sadedzina ugunskurā
Pēc P. Skušķa aiziešanas 1922. gada 18. augustā par skolotāju Pilkalnes skolā ievēlēja Juri Druju, Neretas “Sleķu” saimnieka dēlu, kurš te strādāja līdz 1927. gada 1. augustam. Skola darbu atsāka 1922. gada oktobrī.
Zigismunds Pavlovičs (1910. — 2005.), atceroties skolas gadus, stāstīja:
“Kad no Krievijas sāka atgriezties Pirmā pasaules kara bēgļi, atgriezās arī mani vecāki un līdz ar viņiem es. Man tūlīt bija jāsāk skolas gaitas Pilkalnes skolā pie skolotāja Drujas. Šim skolotājam mājas bija netālu aiz Neretas pie Rites ceļa. Es nepratu ne lasīt, ne runāt latviski, tādēļ skolotājs pēc mācībām katru dienu vienu stundu nodarbojās atsevišķi tikai ar mani — pacietīgi mācīja latviešu valodu. Pa ziemu viņš man iemācīja runāt latviski, pazīt latviešu alfabēta burtus. Apmēram vienu gadu bērni skolā mācījās no grāmatām vecajā drukā, tad grāmatas mainīja un bija jāmācās jaunajā drukā. Pie skolotāja Drujas mācījos vienu gadu. Tad skolā strādāt sāka jaunā skolotāja Elza Dambre, jo Druja atstāja amatu.
Skolā bija bagātākā bibliotēka gan grāmatu daudzuma ziņā (pilns divu durvju aizslēdzams skapis), gan saturā vērtīgām grāmatām — par vēsturi, ģeogrāfiju, piedzīvojumiem, par ziemeļiem, jūru un jūrasbraucējiem. Viņš pats izvēlējās un izsniedza grāmatu, ko ierakstīja burtnīcā. Īpaši labā noskaņojumā esot, skolotājs atļāva mazajiem pieskarties grāmatu muguriņām. Tādos brīžos lielākajiem skolēniemm atļāva pašiem izvēlēties grāmatu lasīšanai.
1940. gadā, kad mainījās vara, skolas grāmatas pēc valdības pavēles dedzināja ugunskurā skolas pagalmā. Redzēju, kā grāmatas dega, taču neuzdrošinājos nevienu paņemt, lai izglābtu no liesmām.”
