Vakar apritēja gads kopš 13. janvāra protesta akcijām Rīgā. Izdauzīti Saeimas nama logi, izārdīts bruģis un izdemolēti veikali — tāda aina pavērās pērn. Doma laukumā mierīgi aizsākusies demonstrācija pēc neilga laika pārvērtās grautiņā. Lai arī šie protesti nedeva būtiskus uzlabojumus, tie, iespējams, mainīja politiķu un sabiedrības sastingušās attiecības.
13. janvāra protests bija vērienīgākais notikums kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Protams, šo protestu nevar salīdzināt ar vērienīgajām demonstrācijām citās valstīs, bet tas bija ievads jaunam sākumam.
Zīmīgi, ka 13. janvāris saistīts ne tikai ar vērienīgajiem protestiem pērn, bet arī ar 1991. gada notikumiem — barikāžu laika sākumu. Šajā dienā Latvijas Tautas fronte aicināja tautu uz Vislatvijas manifestāciju Rīgā, Daugavmalā. Tajā piedalījās vairāk nekā 700 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Lai nosargātu pilsētas centru, jau pēcpusdienā pēc aicinājuma celt barikādes Rīgā ieradās ļaudis ar smago lauksaimniecības tehniku un celtniecības mašīnām. Tolaik man bija tikai trīs gadi, un uz barikādēs brauca mans tēvs. Vairākus gadus vēlāk kopā ar ģimeni piedalījāmies barikādēm veltītajos atceres pasākumos Rīgā. Visvairāk atmiņā palikuši ugunskuri un cilvēku vienotība.
Pēc barikādēm apritējis jau 19 gadu, izaugusi jauna paaudze. Laiks rit, un politiķiem tagad pretī stājas daudz spēcīgāki protestētāji — jaunieši, kuri ar valstī notiekošo nesamierinās, tikai klusi vērojot no malas, bet iesaistās cīņā par savām tiesībām. To pierādīja arī studentu pikets Rīgā.
Vēl senākā vēsturē, pirms 90. gadiem, 13. janvārī Veļikije Lukos no Latvijas padzītā Pētera Stučkas pagaidu valdība paziņoja par pilnvaru nolikšanu.
Viens datums, dažādi gadi — vēsture.
