Kad bērnu vēl nebija, šķita, ka pavadīt laiku kopā ar viņiem būs tīrā izprieca. Sapņoju pat, ka labprāt nestrādātu algotu darbu, bet dzīvotu pa māju, audzinātu un skolotu vismaz trīs atvases. Tomēr, lai kā es mīlētu savus ķiparus, īstenība izrādījās nedaudz citāda — esmu priecīga, ka varu arī strādāt, jo viena vienīga mājas dzīve, manuprāt, mani vienkārši izsmeltu. Kopā ar bērniem tā prasa milzīgu enerģiju!
Taču man patīk padarboties ar “sīčiem”. Ar vecāko dēlu tas bija pat gluži piespiedu kārtā, jo viņam pietrūka kompānijas. Nācās stundām ilgi sēdēt ar viņu uz paklāja un rotaļāties. Protams, puika izrādīja arī lielu interesi, ko es daru virtuvē. Vēlējās mazgāt traukus, slaucīt grīdu. Šmuce jau bija liela, bet es ļāvu un centos nepukoties. Bijuši arī gadījumi, kad sūtīju viņu prom vai neļāvu kaut ko darīt. Interesanti, bet esmu ievērojusi, ka tieši šiem darbiņiem, piemēram, pašam nogriezt un uzsmērēt maizīti, tagad vecāko dēlu ir ļoti grūti pierunāt.
Ar otru bērnu rotaļāšanās ziņā ir daudz vienkāršāk, jo abi brāļi to labprāt dara kopā. Tracis tiek sarīkots pamatīgs, bet priecājos, ka viņiem ir jautri. Uz kopīgu dauzīšanos mani gan nevar pierunāt — tas palicis vīra ziņā. Pie manis zēni nāk meklēt taisnību, kaut ko noskaidrot vai vienkārši parunāties. Līdz ar to, ka viņi ir divi, dēlus mazāk interesē virtuve, toties brāļus var labāk iesaistīt “vīriešu” darbos, ko esmu atstājusi vīram. Ziemā bērni gandrīz sakaujas, kurš pirmais tiks pie celiņu tīrīšanas. Abi cītīgi nes malku, rudenī grābj lapas, bet vasarā piedalās dārza darbos. Nevajag tikai piespiest, bet brīžam tas prasa arī lielu mākslu pierunāt!
