Emocijas mums nevar atņemt, tās nemaksā neko, bet ir pašas dārgākās.
Tādēļ no aizejošā gada atmiņā palikušas tās dienas, brīži, cilvēki un sarunas, kas vēl ilgi likušas pārdomāt teikto, redzēto.
Viens no šādiem emocionāliem mirkļiem bija gada sākumā — zemnieku nemieru laikā. Esot notikumu vidū, runājot ar sašutušajiem cilvēkiem, centos iejusties viņu “ādā”. Brīdī, kad Kokneses pagastā sapulcējušies zemnieki pauda protestu, signalizējot ar traktoriem un mašīnām, likās, ka visa Latvija vaid un sauc pēc palīdzības. Tajā brīdī nevarēja bez asarām acīs raudzīties to cilvēku sejās, kuri pamesti likteņa varā, vīlušies valdības solījumos un gadu sāka neziņā par rītdienu. Tad sevi sajutu kā daļu no šīs zemes, daļu no apkārt notiekošā.
Runājot ar katru zemnieku cenšos it kā viņa acīm ieraudzīt problēmu vai prieku — to, kas tajā brīdī viņam ir svarīgs. Tādēļ daudzas tikšanās ir beigušās ar garām pārdomu minūtēm pie automašīnas stūres atceļā uz redakciju. Daudzas diktofonā ierakstītās sarunas esmu saglabājis un šad tad tās klausos kā skaistu dziesmu, uzlādējoties pozitīvām emocijām. Tādas bija sarunas ar Sērenes puses zemniekiem, cilvēkiem no Neretas un Valles. Tās ir kā mazas himnas latviešu zemniekiem, mūsu senčiem — pilnas optimisma. Vai zināt, kurš vārds tajās atkārtojas visbiežāk? Darbs. Tā ir atbilde visām likstām: tam, kurš strādā, tam krīze neko nevar padarīt.
