Biļeti uz pasaulslavenā aklā itāliešu dziedātāja Bočelli koncertu septembrī Mežaparka Lielajā estrādē pati sev dzimšanas dienā uzdāvināju jau gada sākumā. Nevarēju zināt, kur tovakar būšu un vai vispār uz šo koncertu tikšu, taču vēlme dzirdēt un redzēt šo mākslinieku bija pārāka par visu, un es savus darbus un atpūtu jau vasarā pakārtoju tam, lai notikums “Bočelli koncerts” manā dzīvē būtu. Un tas patiesi tāds bija. Satraucošs, aizkustinošs, dvēselē vibrējošs.
Mēdz teikt: ja Dievs kādam atņem acu gaismu, vietā viņam dod ko citu. Dziedātājam Bočelli — talantu, samtainu balss tembru, prasmi izvilināt skaņu virtenes, kas nāk no sirds. Ja cilvēkam kādas no maņām trūkst, dubulti saasinās pārējās. Nošu rindas, kuras nekad nav redzējis, Bočelli tver ar dzirdi, melodiju — izgaršo, vārdus, šķiet, atrod ar tausti. Intervijas žurnālistiem Bočelli sniedz nelabprāt un itin neko nevēlas stāstīt par sevi. Tāpēc nekur nav nācies lasīt, vai izdziedātās skaņu gleznas viņš iztēlojas arī mūžīgajā tumsā. Mums, klausītājiem, Bočelli sniegums ir kā spožs uzplaiksnījums, kas apžilbina tumsā un izgaismo pat to, ko dienā nepamanām. Gada politiskie notikumi ar laiku izplēn, sīkas laimītes un raizes aizmirstas, bet viens tāds skaists koncerts piepilda sapni, par ko ir vērts maksāt.
