Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vīriešiem nevar uzticēties. Īpaši tādiem, kuriem ir dzejnieka dvēsele. Piemēram, manam Indriķim. Jau pirms diviem mēnešiem viņam regulāri atgādināju, ka šogad mums vajadzēs egli, jo mākslīgā pērn apsvila un briesmīgi smird.
Viņš mani visu laiku tik mierināja: “Neuztraucies, viss būs kārtībā!”. Pirmdien prasu, kur egle. Viņš saka: “Vakarā būs!” un tā jocīgi smaida, piebilstot, ka man tas būs pārsteigums. Domāju, būs sagādājis sudrabegli — tā taču deficīts. Bet ko viņš? Mani gandrīz nosaldēja ar savu pārsteigumu. Atradies mākslinieks! Vakarā saka: “Izej uz lodžijas, tur ir egle!”. Es tā sparīgi vēru vaļā durvis, un man virsū pēkšņi sāka brukt ledus gabali. Izrādās, Indriķis iejuties ledus skulptora lomā. Sasaldējis spaiņos ūdeni un vienu ledus gabalu krāvis uz otra, tā veidodams ledus egli. Bet kam man tādu? Neesmu taču ledus karaliene! Rozālijai gan varētu palielīties. Viņa pat sapnī tādu nav redzējusi. Bet es tomēr gribu īstu eglīti, kurā var gan svecītes ielikt, gan piparkūkas iekārt. Kaimiņu Vaņa par “polšu” solīja atnest. Būs jau laikam jādod.
