Manā vizītkaršu krājumā viena ir īpaša — ar divām mazām piparkūciņām un uzrakstu “Piparkūkas”. Stūrītī mazākiem burtiņiem rakstīts — Nils Lauga(vadītājs), Anna Lauga un tālruņa numurs. Šo vizītkarti es ieguvu šoruden, kad Rīgā biju pārtikas produktu izstādē “Riga food 2009”. To man iedeva smaidīgs pāris, kurš stāvēja atstatu no citiem pie stenda ar piparkūku kaudzīti. — Pie mums piparkūkas var arī pasūtīt, — toreiz viņi teica.
Decembra sākumā, kārtojot dokumentus, uz grīdas izkrita arī “saldā” vizītkarte. Nolēmu pārbaudīt, vai tā vēl derīga. — Jā, — vēlīgi atbildēja Nils Lauga un piekrita pastāstīt par savu piparkūku biznesu.
Laugu ģimene dzīvo 20 minūšu braucienā no Rīgas centra. Kaut arī ome sarunā nepiedalījās, taču viņa tika nosaukta itin bieži. Jo patiesībā jau bez viņas nebūtu arī šī stāsta.
Kā filmā
Anna un Nils pērn oficiāli kļuva par individuālā darba veicējiem, kuri nodarbojas ar piparkūku cepšanu. Kāpēc tieši piparkūkas? — Tā ir omes ideja, — saka Nils Lauga.
Par to gandrīz vai filmu var uzņemt. Pērn ome, kurai jau 92 gadi, pēc Ziemassvētkiem pasaukusi Annu un Nilu un kā lielu noslēpumu atklājusi savu piparkūku recepti. Tādas nav nevienā grāmatā. Anna atceras pirmo cepienu. Visu darījuši paši, bet Nila tēvs, kurš arī zina recepti un pieprot šo prasmi, uzmanījis, vai viss notiek pareizi.
Paši vainīgi, ka nepierakstījāt!
Par omi Emīliju Trankali ir īpašs stāsts. Savulaik viņa intervēta gan radio, gan televīzijā, par viņu rakstīts nu jau bijušajā laikrakstā “Rīgas Balss”. 90. gados pat piedalījusies starptautiskos piparkūku cepēju konkursos, kuros viņas piparkūkas vairākkārt atzītas par garšīgākajām. Vēl Ulmaņlaikos viņa beigusi mājturības skolu. Piparkūku recepti iedevusi skolasbiedrene, bet Emīlijas kundze vēlāk to papildinājusi pēc saviem ieskatiem. Reiz gan radiointervijā viņa to ļoti raiti nosaukusi. Nākamajā dienā omei zvanījuši daudz cilvēku un lūguši recepti atkārtot, bet ome bijusi nepielūdzama. — Paši vainīgi ka nepierakstījāt, otrreiz neatkārtošu, — viņa atbildējusi.
Brīvdabas muzeja tirdziņa “seja”
Emīlijas kundze piparkūkas cep jau vairāk nekā 30 gadu. Sācies ar pirmo tirgu Brīvdabas muzejā. — Kāpēc gan nepamēģināt pārdot piparkūkas? — viņa nospriedusi un devusies uz tirgu. Šajos gados viņa jau kļuvusi teju par Brīvdabas muzeja tirdziņa “seju”. Nils stāsta, ka šogad arī viņi ar Annu tur pārdevuši piparkūkas, bet no viņiem tās pārāk nepirkuši, vairums apmeklētāju tik taujājuši pēc piparkūku sieviņas, domājot omi, kura piparkūkas pārdevusi atstatu no jaunajiem. Viņas piparkūkas ķertin izķertas, bet Annai ar Nilu tā nav veicies. Ome pirktgribētājus gan vēlāk sūtījusi pie mazdēla.
— Mēs jau vēl tirgū esam svešinieki, pircēji nezina, ka pārdodam tādas pašas piparkūkas kā ome, — saka Nils.
Garšojuši arī prezidenti
Piparkūkas patiešām ir garšīgas, maigākas nekā ierastās, saldas, vai kustin kūst uz mēles. Pēc laika gan paliek cietākas, bet ne tādas, ka zobus var nolauzt.
Omes piparkūkas ēduši arī bijušie prezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe — Freiberga.
— Ome jau visu dabū gatavu, — saka Nila kungs.
Kad Doma laukumā ir gadatirgi, tur sastopama arī Emīlijas kundze ar piparkūkām. Zinot, ka tirgu apmeklēs arī Vaira Vīķe — Freiberga, viņa jau iepriekš sagatavojusi paciņu ar piparkūkām. Lai gan prezidente bijusi miesassargu uzraudzībā, ome tikusi cauri apsardzei un pat aprunājusies ar valsts galvu. Pēc pāris dienām no Prezidenta kancelejas viņa saņēmusi vairākus attēlus, kuros redzama sarunājoties ar Vairu Vīķi — Freibergu.
Ceps arī turpmāk
Nils pēc profesijas ir metāla virpotājs. Savulaik laimi meklējis arī ārzemēs, lasījis zemenes, bet tagad teic, ka vislabprātāk uz ārzemēm dotos līdzi delegācijai uz kādu starptautisku tirgu ar savām piparkūkām, bet tikai nezina, kā to izdarīt.
Tāpat kā ome Anna un Nils cep dažādu lielumu un figūru piparkūkas. Tagad “topā” ir Ziemassvētku eglītes. Lielākā sver 400 gramu. Piparkūku greznojumu cepēji cenšas veidot tieši tādu pašu kā ome. Viegli nav atrast savu pircēju, ar piparkūkām par miljonāru kļūt nevar. Abi ar Annu dodas uz gadatirgiem, interneta vietnē ss.lv ir viņu sludinājums. Pasūtījumi pamazām rodas, bet varētu būt arī vairāk. Anna pēc profesijas ir friziere. Taču tagad viņu sirdis pieder piparkūkām. — Es pat mazliet priecājos, ka valstī ir krīze, ja tās nebūtu, varbūt mēs nekad nebūtu izdomājuši cept piparkūkas, — saka Anna. — Nu jau gan gribētos, lai tā ātrāk beidzas, — viņa smej. Lai gan ar piparkūku cepšanu abi nodarbojas gadu, Anna un Nils zina, ka šo nodarbi vairs nepametīs, un ir pārliecināti, ka Samanta visu turpinās. Jau tagad ir liela palīdze.
Ziemassvētku laikā televīzijā parasti rāda īpašas filmas. Kad jautāju, kāds nosaukums būtu filmai par Laugu ģimeni, abi, ilgi nedomājot, teica: ““Saldais sākums”.”
