Kokneses novada “Lodziņu” māju saimniekam Jānim Bērziņam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Lai ko viņš stāstītu, vai ik teicienā dzirkstī optimistisks humors. Jānim šīgada decembrī ir dubulti svētki — vienā dienā 55 gadu jubileja un Pērļu kāzas.
Katru gadu pa ēkai
Mana dzimtā puse ir Jēkabpils rajonā, — stāsta jubilārs. — Kad deviņdesmito gadu sākumā valstī sākās pārmaiņas, meklēju, kur varētu nogruntēties. Kokneses puse man bija pazīstama, jo septiņdesmitajos gados māte šurp pārnāca dzīvot. Atceros, kā atradu “Lodziņus”. Bija pavasaris, kartupeļu stādīšanas laiks, atbraucu mātei palīgā. Stāstīju, ka gribētu pirkt māju šajā apkaimē. Abi ar draugu, arī Jāni, meklējām, kur pārdotu divas mājas netālu vienu no otras. Māte zināja, ka Bormaņu apkaimē pārdod divas mājas, un pēc neilga laika abi tās nopirkām. Ar Jāni kopā bijām mācījušies, kopā strādājām un kopā pārcēlāmies arī uz Bormaņiem.
Pirmajā gadā mājai uzcēlu piebūvi, otrajā gadā uzbūvēju saimniecības ēku, vārdu sakot, katru gadu pa vienai ēkai — pagrabu, klēti, visu paša spēkiem, no malas strādniekus neņēmu. Cilvēki dažkārt saka: “Ai, šis jau biezais! Ēkas būvē vienu pēc otras!”. Bet to, ka es daru viens pats, strādāju no rīta līdz vakaram, neviens neredz.
No Rīgas uz laukiem
Pirmo reizi viens pats aizbraucu uz Rīgu, kad man bija piecpadsmit gadu — meklēju skolu, kurā mācīties. Gāju pa Lāčplēša ielu un ieraudzīju — profesionāli tehniskā skola, māca galdnieka, santehniķa un vēl pāris arodu. Galdnieks likās pieņemami. Iegāju — dokumentus pieņēma krievs, neviena vārda nemācēja latviski. Es no laukiem — neviena vārda nemācēju krieviski. Vienīgais trijnieks, internātskolu beidzot, bija krievu valodā. Prasu: var par galdnieku? Viņš: jā, jā. Iedeva papīru, lai rakstu iesniegumu. Kā kaut ko jautāju, viņš tik atbildēja: jā, jā, jā. Tā es iestājos skolā un kļuvu par galdnieku. Pēc dienesta armijā atgriezos Rīgā, strādāju par meistaru tajā pašā skolā, ko biju pabeidzis. Galvenais iemesls, kāpēc pārcēlāmies uz laukiem, bija bērni. Lauki ir lauki, pilsētā putekļi, gribējās, lai bērni izaug tīrākā vidē. Nē, nebija arī pilsētā slikti. Kamēr jauns — meitenes, restorāni, nekādas vainas, tomēr, kad ģimene, tad jau savādāk. Cik man ir bērnu? Nu, cik zinu, trīs — Irēna, Andris un Anna.
Atmet aiz skopuma
Viens gudrais ir teicis: “Cilvēks līdz 40 gadu vecumam maitā, ko var samaitāt, pēc 40 glābj, ko var saglābt”. Es mazliet vēlāk sāku censties — pēc piecdesmit. Bija jau smēķētāju kaites — klepus un citas, bet tas jau nebūtu galvenais, jo zinu, ka mēs visi — es, jūs — agrāk vai vēlāk nomirsim. Ja es zinātu, ka nomiršu no smēķēšanas, būtu sen atmetis, bet ja nu gadījumā, ejot pa ielu, uz galvas uzkrīt ķieģelis? Lai es tādēļ atņemtu sev tādu baudu kā smēķēšana? Bet patiesībā atmetu aiz skopuma. Kad cigarešu cena paaugstinājās līdz pusotram latam, teicu, ka ir par traku, un atmetu. Šī jau otrā reize, kad atmetu smēķēšanu. Arī pēc dienesta vienā dienā izdomāju, ka pietiek, un trīs gadus nesmēķēju. Cilvēks visu var izdarīt, vajag tikai gribasspēku!
“Jāatgriež krāns, lai pieniņš tek!”
Mans lielākais vaļasprieks ir galdniecība. Varu strādāt un strādāt, un strādāt… Visas mēbeles, izņemot dīvānu, ir paša gatavotas. Jau aptuveni piecus gadus strādāju algotu darbu SIA “Bormaņi”, bet pirms tam noņēmos ar zemniekošanu. Apnika meklēt naudu, atbalstīt lopkopību. Nodarbojāmies ar graudkopību un piena lopkopību, bija astoņas slaucamas govis. Tagad mums ir palikusi viena brūnaļa. Vispār tā viena govs sievai ir kā vaļasprieks, lai neaizmirstu, kā slaukt. Arī mazmeitai ir ko parādīt. Mazmeita atbrauc ciemos un saka: “Omīt, aiziesim uz kūti, atgriezīsim gotiņai to krānu, lai pieniņš tek!”. Bērns redz, ka omīte aiziet uz kūti, atnes pienu. Vēlāk jau parādījām, no kurienes īsti piens nāk.
Apprecas dzimšanas dienā
Dzimšanas dienu man nākas svinēt dubultā. Šogad liela dubultā jubileja. 1979. gadā savā dzimšanas dienā apprecējos ar Olgu, kopā esam jau trīsdesmit gadu. Šad tad lasu “Privāto Dzīvi”, paskatos — veči ap piecdesmit, tādas jauniņas meitenes blakus… Es gan nezinātu, ko ar tādām darīt! Bet viņi zina, nekādas vainas acīmredzot, nav. Es gan esmu ar to pašu vienīgo sievu un nežēlojos. Vispār jau nebūtu savā dzimšanas dienā precējies, bet tomēr darīju to ar nolūku. Vecums nenāk viens — atmiņa kļūst vājāka. Kā atcerēties visas svinamās dienas? Man vienkārši — kā dzimšanas diena, tā arī kāzu jubileja. Ar dāvanām ir tā: ar draugu esam sarunājuši, ka nekādas dāvanas nepērkam — ziedi, torte, un viss. Nu, kam vajag, lai cilvēks mokās, prāto, ko dāvināt? Labākā dāvana, ja cilvēks vienkārši atbrauc un no sirds parunājam.
Minimums — trīs bērni
Mana lielākā bagātība ir ģimene. Ja ir sapratne, saticība, bērni, ko vēl var vēlēties? Tēvs nomira, kad man bija 12 gadu, un man nebija tādas īstas ģimenes izjūtas. Bijām četri bērni, māte viena, viegli mums nebija. Tāpēc gribēju, lai man būtu ģimene. Domāju, katrā ģimenē jābūt vismaz trijiem bērniem. Divi — atražošanai manā un sievas vietā, bet trešais — papildināšanai.
Māju esmu uzcēlis, dēls ir, kokus esmu stādījis ļoti daudz, arī šopavasar iestādīju piecus bērzus. Visi galvenie darbi padarīti, bet gribas vēl kaut ko. Dvēselei. Tāpēc vakaros galdniecībā šo to uzmeistaroju, pēdējais tapa sniegavīrs. Viens otrs jautā — kam tev tas? Bet man dvēselei vajag.
