Šodien Aizkraukles novada kultūras namā Aizkraukles tautas teātris svin 30 gadu jubileju ar Māras Svīres lugas “Piektā labierīcība” pirmizrādi. Par teātrī aizvadīto laiku “Staburagam” stāsta režisors Juris Kalvišķis.
— Trīsdesmit gadu teātrim. Vai tas ir daudz?
— Cilvēka mūžā tas ir daudz, bet teātra? Arī nav maz. Latvijā vecākie tautas teātri svin 50 gadu jubileju. Mēs tautas teātra nosaukumu ieguvām vieni no pēdējiem — 1986. gadā. Lai izcīnītu šo nosaukumu, rajona skatē vajadzēja iegūt pirmo vietu un vismaz otro — republikas skatē. Šī trupa sapulcējās 1979. gada decembra beigās, bet teātra spēlēšana Aizkrauklē ir senāka. Latvijā pazīstamais režisors Raimonds Kugrēns pirmo trupu te veidoja sešdesmito gadu vidū, tiklīdz toreizējā Stučkā uzbūvēja kultūras namu. Raimonds bija dibinājis gan Bauskas, gan Ventspils tautas teātri. Atceros, kā viņš teica: “Man laikam neizdosies, bet tev, Juri, jāuztaisa tautas teātris.”
— Pastāstiet par repertuāru. Kuri autori jums tuvāki?
— Ļoti daudz dažādu lugu spēlēts, repertuārs ir visai plašs. Ir bijuši krievu autoru darbi, arī igauņu, tomēr lielākoties latviešu. Amatierteātriem ir tāda sūtība — vairāk jāstrādā ar mazāk pazīstamiem autoriem. Mums ir ļoti daudz dramaturgu, bet no 100 lugām tikai dažas ir tādas, ko vērts iestudēt.
— Kāpēc jubilejai tieši šī luga “Piektā labierīcība”?
— Ar Māru Svīri esam labi paziņas. Esmu iestudējis divas viņas lugas — “Slazdu krogs un divi nami Rīgā” un pasaku lugu “Ragana Ragnija”. Vienreiz ar Māru runājām, un es jautāju vai viņa nevar uzrakstīt mazas formas darbu, ko jubilejas gadā, “rokas atpūtinot” iestudēt. Rudenī luga bija pabeigta. Dramaturģiskas peripetijas tajā nemeklēsim, vairāk te skarta sadzīves tēma. Luga nav gara, izrāde ilgst aptuveni stundu, tā drīzāk ir pamflets (satīrisks sacerējums par kādu aktuālu sabiedrisku vai politisku parādību — aut.), groteska par vīrieša un sievietes attiecībām. Piektā labierīcība — tas ir vīrietis.
— Vai kolektīvā ir aktieri, kuri spēlē kopš teātra dibināšanas dienas?
— No pašiem pirmsākumiem ir Indra Ķimele, mazliet vēlāk sāka arī Laura Kokina. Mazā Laura, tāds sīks skuķēns, tolaik nāca līdzi savai mātei. Pasaku lugās mazās meitenes spēlēja vardītes, bet tagad ir vadošās aktrises. Cilvēki ir gājuši un mainījušies, kopumā šajā laikā teātri spēlējuši ap 50 cilvēku. Tagad repertuārā ir Gunāra Priedes luga “Pa valzivju ceļu”. Viens no izrādes vadošajiem aktieriem ar visu ģimeni aizbrauca uz Angliju. Saprotu, cilvēkam jādzīvo, kredīti jāmaksā, neko darīt, nācās meklēt citu aktieri. Arī viens no Skrīveru kolektīva vadošajiem aktieriem aizbrauca uz Austrāliju. Tagad izlīdzamies, aizņemoties aktierus no citiem teātriem.
— Kādas lugas publika vairāk iecienījusi?
— Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuri grib domāt, radīt līdzi, viņiem patīk problemātiskas, filozofiskas lugas. Taču citi grib “tingeltangelu”, viņiem patīk situāciju komēdija, joki, bufete, alus kauss, mūzika, kustība, dinamika. Brīvdabas šovi man pašam īsti nav pie sirds, vairāk patīk psiholoģiskā drāma.
— Pastāstiet par nākotnes plāniem.
— Ir iecere nākamgad līdz Jāņiem iestudēt “Skroderdienas Silmačos”. Kopā salikt Skrīveru un Aizkraukles trupu, korus, deju kolektīvus, lai ir, kā savlaik teica “pilnas bufetes”, cilvēki var pienācīgi sagaidīt Līgo vakaru. Ceram, ka izdosies, jo kaut minimāli, tomēr naudu vajag. Rakstīsim projektu, meklēsim iespējas piesaistīt līdzekļus. Līgo vakarā lugu spēlētu Aizkraukles pagasta estrādē, bet 27. jūnijā — Skrīveru dendroloģiskā parka estrādē. Ja vien atkal kāds aktieris nedosies projām uz ārzemēm.
— Vai ir mainījusies izrāžu apmeklētība?
— Īpaši mainījusies nav. Braucot spēlēt uz pagastiem, praktizējām ziedojumu kastītes — katrs iemet, cik var. Gadījās visādi — “piecītis”, lats, divdesmit santīmu, poga. Tagad galvenais ir nopelnīt tik daudz, lai pietiek transporta izdevumiem.
— Kura publika ir atraktīvāka?
— Slāvu cilmes cilvēki ir atvērtāki. Pēc Atmodas ar izrādēm devāmies uz Poliju, tur bija ļoti atsaucīgi skatītāji. Programmiņās bija dziesmu teksti un īss satura izklāsts, izrāde notika latviski. Tomēr poļi dziedāja līdzi, aplaudēja, viņiem ļoti patika. Latvieši — kā kurā vietā. Gadās, ka sēž stīvi un nevar iekustināt — auksti kā suņa deguns. Ir tādi, kas visu laiku dzīvo līdzi. Bijuši arī dažādi kuriozi. Reiz Latgalē brīvdabas izrādē spēlēju nelaimīgu mīlnieku. Lugā doma bija tāda, ka viena meita manu varoni bija pievīlusi, otru viņš mīl, bet viņa nemīl. Apsēdos uz skatuves malas, pienāca klāt vecs vīrs ar “polšu” rokā un teica: “Dēls, ko tu te ar tiem meitiešiem ņemies, labāk iedzeram!”. Iedzērām, man bija jāturpina spēlēt, un es viņam teicu: “Ej, pasēdi, gan jau es tikšu ar tiem sieviešiem galā!”
