Aizkrauklietis Vilhelms Možeiko ir vecākais Pļaviņu HES darbinieks. Spēkstacijas durvis ik rītu viņš ver jau 44 gadus un gādā par to, lai ierīces, ar kurām kontrolē hidroagregātus, vienmēr būtu darba kārtībā. 22. decembrī enerģētiķi izsenis svin savus profesionālos svētkus. Šī diena ļoti nozīmīga ir arī Možeiko kungam.
Starp betona plāksnēm redz debesis
— Pļaviņu hidroelektrostacijā nokļuvu pēc studijām Rīgas Politehniskajā institūtā. Mūs, piecus absolventus, norīkoja darbā jaunuzceltajā hidroelektrostacijā, — saka Možeiko kungs. — 1965. gadā iedarbināja pirmos piecus agregātus. Mēs te pirmo reizi ienācām 1966. gada janvārī. Togad samontēja un iedarbināja arī pārējos hidroagregātus. Spēkstacija vēl izskatījās pēc lielas jaunceltnes. Lai te nokļūtu, kājās bija jāauj gumijas zābaki. Nebija ne izbūvētu ceļu, ne sakoptas apkārtnes. Arī iekšējās apdares vēl nebija. Pa betona plākšņu spraugām spīdēja debesis. Nebija pat pārgāznes, un ūdens līmenis vēl bija zems. Lieko ūdeni laida caur nesamontēto agregātu šahtām. Bija jāiet pa laipām, jo iedarbinātie agregāti bija upes kreisajā krastā.
Darba vietu izlozē
Kad atbraucām, piedāvāja vairākas darba vietas, taču mums bija tikai teorētiskās zināšanas, nekādas pieredzes, tāpēc vakances savā starpā izlozējām — no cepures vilkām saritinātus papīriņus. Tā nokļuvu pie mehāniķiem, lai gan man bija elektriķa izglītība. Apkalpoju turbīnas un dežurēju mašīnzālē. Tolaik mašīnzālē piecus agregātus uzraudzīja seši mašīnisti. Tagad visus desmit uzrauga divi cilvēki. Lielāko daļu darba paveic automāti.
Taču pieredze, ko guvu, bija ļoti vērtīga. Zinot, kā darbojas turbīnu mehāniskā daļa, vieglāk saprast, kā jādarbojas automātiem, kas turbīnas uzrauga šodien. Pēc pusgada tomēr bija iespēja strādāt par inženieri elektrotehniskajā laboratorijā. Tur arī esmu nostrādājis visu mūžu. Pirms pāris gadiem elektrotehnisko laboratoriju pārdēvēja par releju aizsardzības un automātikas dienestu. Jau ilgu laiku esmu šī dienesta vadītājs. Šobrīd esmu vecākais spēkstacijas darbinieks. Citi, ar kuriem kopā sāku strādāt, jau devušies pensijā.
Datoram baidās pieskarties
Man ļoti patīk šis darbs. Arī kolektīvs ir ļoti draudzīgs un saliedēts. Agrāk bija rosīga sabiedriskā dzīve, notika sporta sacensības, taču pēdējos desmit, piecpadsmit gados šīs aktivitātes mazinājušās. Daži kolēģi, mēģinājuši laimi meklēt citur, bet agri vai vēlu atgriezušies. Te ir interesants, radošs darbs, nepārtraukti jāapgūst jauna tehnika, īpaši tagad, kad spēkstaciju rekonstruē. Kādreiz bija tikai mehāniskie releji, tagad to vietā izmanto modernas datortehnoloģijas. Kad studēju, nevarēju iedomāties, ka tehnoloģijas attīstīsies tik strauji. Tad taču datoru vēl nemaz nebija. Jau biju nostrādājis ilgus gadus, kad atveda pirmo datoru. Tas šķita kā brīnums, un gados vecākie pat baidījās tam pieskarties. Tagad tā ir ikdiena un grūti iedomāties, kā bez datora iztikt.
Vecais un jaunais
Daudzajos darba gados īpašu uztraukumu par iekārtu darbību nav bijis. Prātā palicis vien gadījums, kad trauksmi radīja iekārta, kas kontrolē ūdens caurplūdi turbīnas gultnī. Bijām ierīkojuši modernu iekārtu, kas mēra ūdens caurplūdi. Taču pavasara palos ierīce pēkšņi rāda, ka vienam agregātam pēc otra ūdens caurplūde pazūd. Šāda situācija iespējama vien tad, ja upē vispār nebūtu ūdens. Nesapratām, kas par lietu. Vēlāk izrādījās, ka neievērojām kādu šīs iekārtas īpatnību. Ierīce mēra arī ūdens duļķainību, bet pavasarī Daugavā ūdens ir ļoti duļķains. Mēraparāts drošības nolūkos paspēja vienu turbīnu atslēgt. Tā mums bija laba mācība. Katru jaunu ierīci izpētām sīki un pamatīgi.
***
Brīvajā laikā Možeiko kungam patīk rosīties dārzā. Viņš teic, ka veikalā daudz ko varētu nopirkt lētāk, taču svarīga ir iespēja fiziski strādāt un gandarījums par paša paveikto. Ziemā, kad dārzu klāj sniegs, atliek vien vērot televīzijas pārraides, lasīt grāmatas, žurnālus un priecāties par trim mazbērniem. — Savlaik 20 gadu dziedāju vīru korī “Staburags”, taču ģimenes apstākļu dēļ dziedāšana bija jāpārtrauc — teic Vilhelma kungs.
