Aija jau piecus gadus Rīgā strādā par sekretāri kādā firmā, kura nodarbojas ar dažādu elektropreču izplatīšanu. Pa retam atbrauc arī uz mājām pie vecākiem Aizkraukles pusē. — Kas man nekait! — Esmu brīva kā putns debesīs, — tāda ierasti ir atbilde, kad sāku sarunu ar savu paziņu.
Aija ir kā kaķis, kurš vienmēr krīt uz kājām. Kas citam šķiet nelaime, viņai — kaut kas interesants.
Nesen viņai zvanīju, un uz tradicionālo jautājumu “Kā klājas?” viņa atbildēja: “Ļoti interesanti!” un turpināja:
— Es tagad sēžu savā darbavietā kā pēdējais mohikānis. Cik noprotu, mūsu uzņēmums ir tuvs bankrotam. Konkrēti neviens neko nav teicis. Mans jaukais priekšnieks, ar kuru lieliski sapratāmies, pēdējā laikā ir ļoti drūms, pagājušajā mēnesī algā izmaksāja tikai 35 latus. Viendien viņš man piezvanīja un teica: “Ja gribi, uz darbu vari nenākt!”. Bet ko tad es mājās darīšu? Es eju. Patīkami jau nav — katru dienu ierodas kāds neapmierināts klients, kuram esam parādā. Tad zvanu priekšniekam, bet viņš klausuli neceļ… Ar dažiem klientiem šķiros draudzīgi, daži uz mani skatās kā uz ienaidnieci. Bet es taču arī tāds pats upuris vien esmu.
Pagājušajā nedēļā birojā atslēdza internetu, aizvakar — telefonu, šodien tādi forši zēni noņēma visas signalizācijas kastītes, tā ka garlaicīgi man nav. Viendien bija atnācis sirms kungs ar kaut kādiem maksātnespējas dokumentiem, zvanīja priekšniekam, bet velti….
Tā nu es te sēžu kā žurka uz grimstoša kuģa. Patiesībā gribu satikt priekšnieku, kaut kad taču viņam jāatnāk. Vismaz visu nokārtotu saistībā ar manu atlaišanu, un es varētu iestāties bezdarbniekos.
Daži draugi šausminās par manu situāciju, bet es te nekādu traģēdiju nesaskatu. Ne jau es vienīgā būšu bez darba. Galvenais — galva man ir, kājas un rokas arī, pēc krokodila arī neizskatos, tad jau dzīvot var. Tas vēl nav pasaules gals! Ja visi striķi trūks, dzīvošu pie vecākiem. Viņiem liels dārzs, audzēšu puķu stādus, cerīgi savu stāstījumu beidz Aija.
