Pagājušā gada 30. oktobrī Pļaviņās, Raiņa ielā, nežēlīgi piekāva 1959. gadā dzimušo Juri Bogdanovu. Pagājis jau vairāk nekā gads. Cietušais nu paralizēts uz mūžu, bet vainīgie joprojām nav saņēmuši sodu, algo advokātus un cietušā mātei piedraud sagādāt tādu pašu likteni kā viņas dēlam.
“Staburaga” redakcijā vērsās Jura māte Ņina Pizāne, lai pastāstītu par ieilgušo tiesas procesu. Sirmgalve nespēj saprast, kāpēc policija vainīgo meklēšanai aktīvi pievērsās tikai pēc televīzijas raidījuma “Degpunktā” veidotāju iejaukšanās un kāpēc jau vairāk nekā gadu nav iespējams notiesāt tos, kuri viņas dēlu uz mūžu padarīja par kustēties nespējīgu invalīdu.
Skriemeļus satriec šķembās
— Pagājušā gada 30. oktobris prātā palicis, it kā tas būtu bijis tikai vakar, — nespējot valdīt asaras, saka Pizānes kundze. — Par notikušo uzzināju tikai tad, kad mans dēls jau bija aizvests uz slimnīcu un ar ļoti smagiem savainojumiem ievietots reanimācijas nodaļā. Kad viņu apmeklēju, dēls bija ļoti vārgs. Ārsts, kurš veica operāciju, stāstīja, ka nācies izņemt divu muguras skriemeļu šķembas — trieciens bijis tik spēcīgs, ka kauls burtiski sadrupis.
Kad uzzināju par notikušo, vērsos Pļaviņu policijā. Runāju ar policisti Ņinu Maškovu un vaicāju, vai viņa ir informēta par šo gadījumu. Viņa atbildēja, ka neko nezinot. Taču pie manis atsūtīja policijas darbinieku. Viņš pierakstīja manu stāstījumu un promejot pārvaicāja, vai es saprotot, ka dēls pats iekritis grāvī? Iebildu, ka grāvis tajā vietā nav dziļš. Nokrītot var apdauzīt ribas, nevis pilnībā sadragāt divus skriemeļus. Ņina Maškova svētdienā pēc notikušā piezvanīja un vaicāja, vai dēls vēl esot dzīvs. Tajā mirklī sapratu, ka palīdzība jāmeklē kur citur. Zvanīju raidījumam “Degpunktā”. Atbrauca žurnālisti, uzklausīja mani. Kopā aizbraucām uz notikuma vietu, tad uz policiju, kur policiste sāka gluži vai kliegt un aizcirta durvis.
Jau nākamajās dienās policisti no Aizkraukles noskaidroja tos, kuri sakropļoja manu dēlu. Vienu aizturēja, otrs kādu brīdi bēguļoja.
Apzog un paņem pat maizi
Nelaimes dienā dēls bija aizgājis makšķerēt. Atgriezās ap sešiem vakarā un devās uz veikalu pēc maizes. Viņam līdzi bija pieci lati. Dēls nopirka maizes klaipu, paciņu cigarešu un pudeli alus. Ap trim latiem viņam vēl palika. Atceļā pie tirgus no krūmiem viņam priekšā izskrēja jaunieši. Viņi pat vārdu zināja un teica: “Juri, iedod uzsmēķēt!”. Taču dēls atbildēja, ka pašam drīz būs jāatmet smēķēšana, jo cigaretes kļūst arvien dārgākas. Tajā mirklī viņš saņēma stipru triecienu no mugurpuses un saļima. Vēlāk uzzināju, ka viņam iesists ar beisbola nūju… Sitēji, acīs skatīdamies, pārbaudīja viņa kabatas, paņēma naudu, cigaretes, alu, pat maizes klaipu. Pēc tam viņi spārdīja guļošo kājām, līdz beidzot iemeta grāvī. Par laimi, tajā bija maz ūdens, un viņš nenoslīka. Kad nedaudz atguva samaņu, dēls sauca pēc palīdzības. Tikai ar lielām pūlēm viņu izvilka no grāvja. Atbrauca ātrā palīdzība, un viņš jau tad stāstīja, ka vairs nejūt kājas.
Nakti pavada sāpēs
Taču mediķi viņu nav veduši uz slimnīcu, bet gan iedevuši sāpes remdējošus līdzekļus un nogādājuši mājās, kur viņš lielās sāpēs pavadījis nakti… Tikai pēc tam viņu aizveda uz slimnīcu.
Katastrofu medicīnas centra ķirurgs viņu operēja trīs stundas. Pēc ārstēšanās slimnīcā viņu nosūtīja uz rehabilitācijas centru Vaivaros, taču uz savām kājām viņš nestāvēs vairs nekad. Juris nevar pakustēties, un nu jāārstē trīs nopietni izgulējumi.
Pases dēļ atliek vairākas sēdes
Ir zināmi cilvēki, kas to izdarīja, bet viņi joprojām nav notiesāti. Tiesas sēdes atliek un atliek, viss ieilgst. Vairs nav spēka to izturēt!
Uz pirmo sēdi neatnāca viens no sitējiem. Esot slims. Pēc pusotra mēneša uz otro sēdi neatnāca otrs. Vienam no viņiem, kaut jau 26 gadi, nekad nav bijis pases. Tiesu atkal atlika. Četras(!) sēdes atlika šī iemesla dēļ. Uz piekto tiesas sēdi, kaut dēlu nedrīkst pārvietot, aizbraucām visi, lai tiesa redz, ko sitēji izdarījuši. Taču nu abiem ir advokāti. Es advokātu nevaru atļauties. No savas pensijas palīdzu pirkt zāles. Katru mēnesi dēla ārstēšanai jātērē ap 80 latu. Taču ar manu dēlu pat nerunāja… Savukārt viena kaušļa māte uzgaidāmajā telpā mani apsaukāja nepiedienīgiem vārdiem. Šajā sēdē nopratināja nepilngadīgo, kurš redzēja notikušo. Tūlīt pēc aizturēšanas viņš policijas izmeklētājiem izstāstīja visu, kā bija. Nu pēc gada viņš liecību maina. Advokāts viņu samāca, un zēns melo, tiesai acīs skatīdamies.
Iesniedzu dokumentus, lai atmaksā vismaz ārstēšanās izdevumus, bet nekā.
Sola atriebties
Sestā tiesas sēde bija 25. novembrī. Pēkšņi uzradusies jauna rakstiska liecība, plāno nopratināt vēl kādus nepilngadīgos, kuru notikuma vietā nemaz nebija. Vairs nespēju izturēt, ko vēl vajag, ja mans dēls ir paralizēts uz mūžu? Ir zināms, kas to izdarīja! Kāpēc vainīgajiem nevar piespriest sodu?
Viena no sitēju mātēm man draud: ja es viņas dēlu “iesēdināšot”, es pati gulēšot savam dēlam blakus. Viens viņas dēls jau ir cietumā par slepkavību. Bet mans dēls nu ir pirmās grupas invalīds. Naktīs neguļu, baidos, ka vainīgo radinieki atnāks un mani savainos… Rodas pārliecība, ka iesaistītajiem vai nu ir samaksāts par klusēšanu, vai viņi ir iebiedēti ar nāves draudiem. Es nespēju paciest šo netaisnību un vēlos visiem izstāstīt, kā tiesa necenšas notiesāt tos, kuri sakropļoja manu dēlu!
Uzziņa
Nākamā tiesas sēdes datums vēl nav noteikts.
Likumā nav konkrēti noteikts, cik ilgā laikā jāiztiesā katra lieta.
Par smagu miesas bojājumu nodarīšanu grupā draud cietumsods no trim līdz 12 gadiem.
