Pagājušajā nedēļā Saeimas deputāti nolēma sev atstāt līdzšinējo algu, piemaksas un kompensācijas. Mans priekšlikums — deputātiem vajadzētu noteikt tikai minimālo algu, un tad lai viņi rāda izdzīvošanas piemēru. Nevis eksperimenta veidā, bet pa īstam. Ja cilvēki pieņem likumus un veido tādu politiku, ka tautai jācieš bads, tad lai paši pierāda, kā var izdzīvot. Lielai daļai cilvēku nav pat minimālās darba algas.
Pretī Ministru kabinetam uzslieta telšu pilsētiņa, un plašsaziņas līdzekļos izskanējis pārmetums: kas tad protestētājiem nekait, veselības ministre likusi uzraudzīt viņu veselību, bet ēdināšanas firmas piegādā pārtiku! Latvieši ir un paliks skauģu tautiņa, apskaužam pat tos, kuri dzīvo teltīs. Bet kādēļ runātāji paši līdzās neuzslej telti, ja jau tur tik labi? Uzskatu, ka vajadzīga liela drosme, lai ko tādu darītu, lai protestētu, lai pieteiktu badastreiku. Otra aprunāšanai drosmi nevajag, drosmi vajag, lai pats darītu.
Pēc statistikas datiem, valstī ir 15,1 procents bezdarbnieku un Rīgā vien 171 tūkstotis.
Tomēr neticu statistikai — tā veidojas no citu stāstītā, no savāktās informācijas, taču reālā aina ir pavisam cita, un bezdarbs ir krietni vien lielāks.
Arī man pašlaik nav darba, lai gan esmu SIA “Mans mansards” līdzīpašniece, mazo uzņēmēju pārstāve. Firmas darbības joma ir siltināto betona grīdu klāšana, bēniņu siltināšana, no “elpojošiem” betona veidņiem varam uzcelt pat māju. Klājam hidroizolāciju, piemēram, tādu esam klājuši “BLB Baltijas termināls” degvielas rezervuāriem, Jelgavas attīrīšanas iekārtām, labojot citu darbu. Pēdējā laikā ir vērojama tendence iepirkumos darbus piedāvāt par zemāku cenu, nekā tie maksā, taču kvalitāti nevar nodrošināt “pa lēto”.
Iepirkumu sistēma sadārdzina izmaksas — ja Aizkrauklē uzvar firma no tālienes, tai jāmaksā par darbinieku izmitināšanu un transporta izdevumi, lai gan pareizāk būtu priekšroku dot vietējām firmām, bet svešajām tikai tad, ja pašu mājās nav pietiekami kvalificētu darbu veicēju.
Mūsu firmai februārī būs piecu gadu jubileja, tomēr nezinu, vai varēsim to svinēt. Jau kopš vasaras mums parādā ir vairākas citas firmas, un arī mēs esam parādā. Kāda firma vēlas ierosināt mūsu maksātnespēju, bet tiesas process vēl nav noticis.
Pret firmām, kuras mums parādā, tiesā neesam vērsušies, jo saprotam viņu situāciju. Gaidām. Arī tām klājas grūti. Piemēram, kāda banka vienam mūsu sadarbības partnerim vēlējās noteikt divreiz augstākus kredītprocentus, taču viņš nepiekrita, un banka pieprasīja uzreiz atdot visu parādu.
Tas ir riņķadancis — cits citam esam parādā, bet mums valstij ir jāmaksā pievienotās vērtības un citi nodokļi, lai gan naudu reāli neesam saņēmuši. Par nodokļu parādiem pieaug soda procenti. Vai tā nav naudas izspiešana valsts mērogā? No kā lai mēs maksājam? Latvijā iekšzemes kopprodukts sarucis par 18,2 procentiem, tajā skaitā, samazinoties arī būvniecības apjomam, un tas ir valsts “nopelns”.
Latvijā pinamies kā pa zirnekļu tīkliem. Sadarbības partneris no Polijas izbrīnījās, kā mēs tik neaizsargātā vidē vispār varam strādāt, jo Polijā uzņēmēju aizsargā valsts.
Ja tauta vairs netic savai valdībai, rodas haoss. Uzskatu, ka mums nav krīzes, bet ir sajukums. Valstij ir nauda, tikai to vairs tā nevar “pagrābt”. Šajā laikā visvairāk cieš bērni. Viņi no mums, pieaugušajiem, mācās, kā dzīvot, bet vecāku un viņu dzīve un nākotne vairs nav droša.
Arī valdības vīriem un sievām ir bērni. Viņiem var nodrošināt kontus Šveices bankās un labu Kembridžas izglītību, bet vai nākotnē viņiem ar savu labo izglītību Latvijā būs ko darīt? Vai te būs ko pakļaut sev? Latvijas cilvēki arī mainās. Tautai zudusi uzticēšanās, valsts sistēma vairs nedarbojas, kā cerēts. Cilvēki vairs nevēlas maksāt nodokļus.
Kā klausītāja un kreditore piedalos sadarbības partneru tiesas sēdēs Rīgā. Maksātsnespējas administratori prot skaisti runāt, un radies iespaids, ka viņi palīdz nevis firmai, kurai ir ierosināta maksātnespēja, bet gan domā, kā sev gūt labumu. Piemēram, kādai firmai pazuda ekskavators, par kuru maksāts līzingā, bet administrators tiesā stāstīja, ka tādas tehnikas nemaz nav bijis. Firmas pārstāvis pierādīja, ka tomēr ir bijusi. Tiesnese bija spiesta atgādināt, ka administrators maksātnespējas procesā ir palīgs, nevis kungs un pavēlnieks.
Pēc tiesas sēdes dzirdēju, kā administrators sarunā saka: “Tiesnese ir stulba, jo viņai tā ir pirmā maksātnespējas lieta, bet es “maucu” jau desmit gadu!”. Jā, tā viņi “mauc” un paliek arvien bezkaunīgāki.
Korupcija ir visur. Rodas iespaids, ka ierēdņi domāti nevis tāpēc, lai pārvaldītu valsti, bet lai savu darbavietu pārveidotu naudas pelnīšanas sistēmā.
Pagājušajā nedēļā izskanējušais fakts, ka valstī bez eksāmena kārtošanas izdotas viltotas mednieku apliecības un aizdomās tiek turēts arī Aigars Kalvītis, mani nemaz neizbrīna. Viņi pie tā ir pieraduši — naudas daudz, var nopirkt visu.
‘Televīzijā rādīja šižetu par Skrundas lokatora pilsētiņu — pamestas daudzdzīvokļu mājas un administrācijas ēkas, teritorija aizaug, nevienam to nevajag. Cilvēkiem ir ideja šo vietu izveidot par tūrisma objektu. Bet vajag kādu stipru personību, vienu trako, kas to visu uzņemtos. Atceros, ko pirms vairākiem gadiem sacīja kāds zviedrs: “Jūs ar tūrismu vien miljardus varētu pelnīt! Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē dzīvot uz klintīm.”
Sadarbības partneris no Polijas man reiz sacīja, ka poļu tūristi ar vidējiem ienākumiem labprāt brauktu uz Latviju, ja vien augstā līmenī būtu serviss. Taču pat pašreizējais serviss ir par nesamērīgi augstām cenām.
Pēc trakā biznesa skrējiena pirmo reizi daudzu gadu laikā sanāca laiks pašai novīt Adventes vainagu, iedegt sveces un padomāt. Kad esi dzīves virpulī, tad šķiet, ka visu dari pareizi. Kad ir grūti, gribas izvērtēt, vai pareizi esi dzīvojis, izturējies, mīlējis, ko labu esi darījis, cik vērtīga bijusi tava dzīve, ko dosi saviem bērniem, kādas ir īstās un patiesās vērtības. Tādās reizēs atceros savu bērnību un vecākus, jo katrs cilvēks sākas ar bērnību. Ko viņi devuši, tas mums arī ir. Tikai tagad saprotu, ka mātei un tēvam bija taisnība. Vislielāko paldies saku savai mātei, kura man deva milzīgu izturību un dzīvotgribēšanu. Viņa, pārdzīvojusi karus un badu, vienmēr teica: “Ja jau es izdzīvoju, tad tev štrunts vien ir ko izdzīvot!”.
Aicinu Ceturtajā adventē ikvienu iedegt sveces un ieklausīties savā sirdī. Valdības nāk un iet, neviena vara nav mūžīga, un šajā situācijā ir svarīgi, kas esam mēs paši, ko dosim saviem bērniem un atstāsim aiz sevis.
