Raitis Vectirāns ir divdesmit gadus vecs puisis, viens no retajiem, kurš pēc pavāra profesijas apgūšanas atgriezies savā dzimtajā Mazzalvē un tagad strādā par pavāru pamatskolas virtuvē.
Pirms sarunas ar Raiti vienojamies iztikt bez formālās uzrunas “jūs”.
VIZĪTKARTE
Vārds, uzvārds: Raitis Vectirāns.
Dzimšanas vieta un laiks: Mazzalve, 1989. gada 1. jūlijs.
Izglītība: vidējā profesionālā, beidzis Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolu.
Dzīvesvieta: Mazzalve.
Nodarbošanās: Mazzalves pamatskolas pavārs.
Ģimene: neprecējies.
Horoskopa zīme: Vēzis.
Vaļasprieks: motocikli un ēdiena pagatavošana.
Lielpilsētas nevilina
— Esi no Mazzalves?
— Esmu te dzimis, audzis, pabeidzis pamatskolu. Pēc tam devos uz Rīgu kur iestājos Pārtikas ražotāju vidusskolā, lai apgūtu pavāra arodu. Ņemot vērā valstī notiekošo, pēc diploma saņemšanas nolēmu atgriezties dzimtajā pusē.
— Lielākā daļa jauniešu izvēlas palikt Rīgā. Kāpēc tu nolēmi atgriezties?
— Tas ir pagaidu lēmums, līdz atradīšu labāku darbu. Pašlaik tas ir labākais risinājums, jo dzīve Rīgā ir ļoti dārga. Te, laukos, var izdzīvot ar daudz mazākiem līdzekļiem. Pašlaik mācos kursos un vēlos iegūt autovadītāja apliecību. Lielpilsēta mani nevilina.
Jaunie nav vajadzīgi
— Kāpēc izvēlējies apgūt pavāra profesiju?
— Visos laikos ir dzirdēts teiciens: cilvēki ēdīs vienmēr, un pavāriem darba netrūks.
— Vai tā arī ir?
— Diemžēl pavāri nemaz nav tik pieprasīti, kā lielai daļai sabiedrības šķiet. Nopietni uzņēmumi pieņem darbā tikai tos, kam ir pieredze, jaunie gandrīz nevienam nav vajadzīgi. To pierāda arī mācību prakses. Uzņēmumi kas ir gatavi pieņemt pavārus praksē, algu viņiem nemaksā. Gandrīz iznāk tā, ka pašam jāpiemaksā, lai varētu būt praktikants.
— Vai daudz jauniešu mācās par pavāiem?
— Kad sāku mācīties Rīgā mūsu kursā bija deviņi zēni, no kuriem pavāra diplomu ieguvā tikai četri. Mācības sāka 32 audzēkņi, bet skolu pabeidza tikai astoņpadsmit. Daļai apnika mācīties, citi ieguva nepieciešamās zināšanas, sāka strādāt un mācības pameta. Es uzskatu, lai normāli strādātu, “papīri” ir nepieciešami.
Mājas sirdī
— Kādi ir tavi nākotnes nodomi?
— Iegūšu autovadītāja apliecību, un tad dzīve rādīs. Skatīšos, ko man var piedāvāt Latvijā, ja nekā prātīga te nebūs, nāksies doties uz ārzemēm naudu pelnīt. Rīga un lielās pilsētas ar savu steigu un drūzmu man nepatīk. Ja nāksies braukt uz ārzemēm, labprāt dotos uz siltajām zemēm — Spāniju vai Itāliju. Nekad gan nepieļauju, ka es ārzemēs varētu palikt dzīvot. Mājas man ir sirdī, es te noteikti atgriezīšos. Man patīk brīvdienās aiziet uz mežam, pastaigāt ar suņiem. Gribētos te atvērt savu krodziņu, vieta ir ļoti skaista.
— Kas patīk pavāra profesijā?
— Man jau no bērnības ir paticis gatavot. Grūtāk gan ir tad, ja kāds liek kaut ko darīt, bet patiesu gandarījumu no šī darba var gūt tad, ja vari gatavot bez pasūtījuma. Pavāram ir vajadzīga iedvesma. Es neesmu tikai pavārs, bet ēdināšanas pakalpojumu speciālists, kas nozīmē arī viesmīlis, pavārs, konditors un bārmenis.
Firmas ēdiens — pica
— Kāds ir tavs “firmas” ēdiens?
— Tās varētu būt manis gatavotās picas. Mājās gandrīz katru nedēļu uzmeistaroju pa kādai picai, ar kuru pacienāju gan ģimeni, gan draugus, kuri bieži atnāk ciemos. Patīk ar draugiem pasēdēt pie kausa alus un picas.
Brīvais laiks pie “dzelžiem”
— Kā pavadi brīvo laiku?
— Man ir aizraušanās, kuru var nosaukt par sirdslietu. Tā ir veco padomju laika motociklu remontēšana. Šādu aizraušanos man tēvs jau bērnībā “iepotēja”. Tagad mums jau ir ap divdesmit motociklu no kuriem vairāki jau ir braukšanas kārtībā. Palēnām restaurējam, bet šis vaļasprieks prasa izdevumus. Kādreiz rezerves detaļas varēja nopirkt tepat no cilvēkiem, kuriem šādi motocikli bijuši, tagad jau nākas meklēt internetā. Visu, kas saistīts ar moču remontēšanu, esmu iemācījies pašmācības ceļā.
— Kurš mocis pašam vislabāk patīk?
— Mums ir tāds pašgatavots čopers (motocikls ar Augstu stūri – aut.) ar automašīnas riepu aizmugurē un uzmeistarotu priekšējo garo dakšu. Par to gan te visi brīnās. Gribētos pašam uzbūvēt tādu brīnumu, kādus kanāla “Discovery” raidījumā “American choppers”. Ceru, ka tas kaut kad arī izdosies.
Man vēl ir 1969. gadā Čehoslovakijā ražota “Panonia”, kuru pavisam nesen izdevās salabot. Vecākais mocis ir Iž — 56, 1956. gadā ražots Krievijā.
Baidās no “Panonias”
— Noteikti ir ne mazums piedzīvojumu, kas saistīti ar močiem?
— Starp citu, vienīgais mocis, no kura es baidos ir jau nosauktā “Panonia”. Kad mācījos 5. klasē, braukāju ar mopēdu, tad izdomāju, ka jānopērk kaut kas nopietnāks. Izdevās iegādāties “Panonia”. Visu ziemu laboju, un pavasarī mocis bija braukšanas kārtībā. Toreiz man bija tikai vienpadsmit gadu, tad arī sākās piedzīvojumi. Es – mazs, braucamais smags. Ne viens vien kritiens sasistas kājas un rokas. Pēdējais kritiens bija diezgan nopietns, gandrīz izsitu zobus.
— Kā draugi uztver tavu vaļasprieku?
— Viņiem labāk patīk braukt, nevis taisīt. Kad biju mazāks, viņi nesaprata, kā es visu dienu varu sēdēt garāžā un ap dzelžiem ķimerēties. Tagad jau saprot, ka tas ir mans dzīvesveids.
— Sirdslieta — dzelži, bet izmācījies par pavāru. Kā tā?
— No bērnības zināju, ka kļūšu par pavāru vai par mehāniķi. Diemžēl par mehāniķi neizdevās kļūt, tāpēc tagad esmu pavārs.
Nevar pierast pie uzrunas “jūs”
— Kā jūties, strādājot savā skolā?
— Savādi. Nevaru pierast, ka bērni mani sveicina kā pieaugušo un uzrunā ar “jūs”. Bijušie skolotāji, škiet, ar manis izvēlēto profesiju ir apmierināti, un sliktas atsauksmes par savu darbu arī neesmu dzirdējis.
Pavārs un moču meistars. Raitis Vectirāns pie savas darbavietas — Mazzalves pamatskolas.
Gunta Zvilna,
Mazzalves pamatskolas pavāre:
— Raitis ir ļoti atsaucīgs un pozitīvi noskaņots jauns cilvēks. Izpalīdzīgs, pieklājīgs, nav iedomīgs. Arī savu arodu pārzina ļoti labi un visus uzticētos darbus veic ar lielu atbildības izjūtu.
