Skrīverietis Elviss Annuškāns uz neilgu laiku Latvijā ieradies no Īrijas, kur strādā vairākus gadus. Dzimšanas dienu un Ziemassvētkus, viņaprāt, vislabāk nosvinēt mājās Skrīveros. Tas ir laiks, kad jāapciemo visi radi, jāuzkrāj spēki un emocijas nākamajam gadam. Elviss ir cilvēks, kurš ne brīdi nevar nosēdēt mierā un pat atpūtas brīžos sameklēs sev nodarbi — kaut vai pagalmā lapas grābj.
Elvisam aprit paliks 30 un, kā viņš saka, visa dzīve vēl priekšā. Pats sev izvirzījis lielākus un mazākus mērķus, kuriem soli pa solim tuvojas. Lai arī darbīgs un vienmēr dzīvespriecīgs, savu dzīvi viņš nevarētu iedomāties pilsētas burzmā. Miers un dvēseliskais piepildījums, ko var rast tikai ārpus lielajām pilsētām, viņam ir ļoti svarīgs.
Pelnīt sāk jau 14 gados
Bērnība pagājusi, dzīvojot pie vienas vai otras vecāsmātes Aizkrauklē vai Birzgalē. Uz Birzgali aizbraucot arī tagad, lai arī vecāsmātes vairs nav. Apciemo viņas māsas un domās atgriežas bērnībā. Četrpadsmit gados iepazinis mātes biznesu kafejnīcā — strādājis virtuvē, novācis, apkalpojis klientus. Par padarīto saņēmis kabatasnaudu. — Padsmitnieka gados, kad mācījos Rīgas, 15. arodvidusskolā par būvgaldnieku, likās, ka visa dzīve koncentrējas pilsētā — diskotēkās, klubos. Pagāja trīs gadi, un domas mainījās. Skolu nepabeidzu. Gribējās ātrāk pelnīt pašam, un sāku strādāt gaterī Rīgas ostas teritorijā. Tur gan noturējos tikai mēnesi, jo sapratu, ka neesmu radīts šim darbam. Kā ierasts, šādu uzņēmumu strādniekiem ir alkohola problēma. Gatera vīri mani kā jaunatnācēju sūtīja pēc grādīgajiem dzērieniem. Drīz vien sameklēju citu nodarbošanos turpat Rīgā, SIA “Fortek”. Ierīkoju datortīklus, elektrības un telefona līnijas. Ap to laiku valstī sākās pirmā krīze. Firmas laikus nemaksāja algu, arī citu darbu bija grūti atrast.
Valodu iemācās pie alus kausa
Nolēmu doties peļņā uz ārzemēm. Iesniedzu dokumentus kādā mazzināmā firmā, noriskēju ar naudu kuru aizdeva ģimene — 1400 dolāru. Tas bija laiks, kad Īrijā nebija pārāk daudz latviešu. Aizbraucu bez angļu valodas zināšanām. No darba nebaidos, biju gatavs strādāt jebkādu. Sāku ar darbu fabrikā, kurā izgatavoja dārza mājiņas. Vēlāk darbojos arī māju celtniecībā.
Valodu vislabāk iemācīties piektdienas vakaros krogā, jeb pabā. Pēc pāris alus kausiem zūd kauna izjūta par to, ka nezini valodu. Klausījos, runāju un ātri iemācījos. Pirmie mēneši bija ļoti grūti. Bez mājām, draugiem. Bet atpakaļceļa nebija. Bija jāsakrāj nauda, lai atdotu parādu. Pirmo gadu dzīvoju viens, pēc tam piebiedrojās draudzene Agnese. Kopā pavadījām vēl divusarpus gadu. Tur piedzima meita Kitija. Viņa sevi var saukt par pilntiesīgu Īrijas pilsoni.
Ko darāt brīvajā laikā?
Kopā ar draugiem braucam makšķerēt, bet līdz šim neko nav izdevies noķert, tik vien kā pamatīgi nosalt. Kāpjam kalnos. Aizrauj skarbā daba — lietus, stiprais vējš. Visvairāk laika tomēr pavadu darbā, un šādi izbraukumi ir reti.
Vai dzīve svešumā apnika?
Iekrājām naudu un vienas dienas laikā izlēmām pārcelties atpakaļ uz Latviju. Uzteicu darbu, nopirkām biļetes un otrajā dienā jau bijām mājās. Ar brāļiem Mareku, Uno, Rihardu nolēmām sākt kopīgu biznesu. Sākām ar nelieliem māju un dzīvokļu remontiem, vēlāk cēlām mājas. Darbojāmies visā Latvijā — Rīgā, Skrīveros, Saulkrastos, Rūjienā, Rēzeknē. Brīvajā laikā patika kopā ar ģimeni apceļot Latviju, kaimiņu valstis. Vienā no tādiem braucieniem desmit dienās apceļojām Eiropu — līdz pat Francijai tikām. Pagāja septiņi gadi, un situācija valstī atkal pasliktinājās. Firmu nācās likvidēt un no jauna doties uz Īriju. Nu jau septiņus mēnešus atkal dzīvojam un strādājam ārpus Latvijas.
Meitas dēļ ir vērts cīnīties
Ko vari nosaukt par dzīves lielākajiem ieguvumiem?
Vislielākais, kā dēļ ir vērts dzīvot un cīnīties, ir meita. Arī Agneses meita Laine — Kerolaine, ar kuru esmu kopā kopš viņai apritēja gadiņš, ir kā paša bērns. Ieguvums arī apgūtā angļu valodas prasme. Redzēju citus sadzīves apstākļus, valsts un iedzīvotāju attiecības — tur cilvēki jūtas pasargāti un droši par nākotni. Īrijā daudziem ir ģimenes bizness. Katrs dara to, kas viņam vislabāk padodas.
Vai ir kāda vieta, kuru nosauktu par savu sapņu zemi?
Visur ir labi, kur mūsu nav, bet mana sapņu zeme ir un paliek Latvija. Tāpēc atbraucām, lai decembrī nosvinētu dzimšanas dienu, satiktu radus un draugus, sagaidītu Ziemassvētkus, ja izdosies — izbaudītu arī sniegu. Gadu vai divus pavadīsim Īrijā, bet to noteikti nevaru saukt par sapņu valsti, kurā vēlētos dzīvot ilgstoši. Var jau arī te, Latvijā atrast darbu, bet samaksa un izdevumi ir tik nesabalansēti, ka palikt un cīnīties neredzu jēgu. Es labprāt strādātu savā zemē, bet valsts šādu iespēju ir liegusi.
Vai 30 gadu vecumu izjūtat kā īpaši?
Nesekoju līdzi skaitļiem. Vēl daudz kas jāizdara. Gribu uzcelt pirti, nopirkt kvadraciklu, ar kuru doties uz mežu, lai atpūstos no darbiem. Nevar visu laiku pavadīt, tikai strādājot. Citiem darbs ir pienākums, bet man tas, par laimi, ir vaļasprieks. Pastaigas pa parku vietā es izvēlos laiku pavadīt lietderīgāk — kaut ko pielabojot, satīrot. Grāmatu lasīšana arī nav mīļākā nodarbe. Lasu tikai “Staburagu”, tā uzzinu, kas jauns notiek mūsu pusē — Skrīveru pagastā, Aizkrauklē.
