Aizvadītā nedēļa pagāja cīnoties par budžeta pieņemšanu. Visa valsts noteikti sekoja līdzi Saeimas namā notiekošajam, kur otrdien pieņēma nākamā gada krīzes budžetu. Tas, kāds tas būs bija zināms jau pirms tā pieņemšanas. Bija skaidrs, ka nodokļus paaugstinās un lielākie zaudētāji kārtējo reizi būs vienkāršie Latvijas iedzīvotāji. Paaugstinot nodokļu nastu, valdība tikai panāks, ka šos nodokļus aizvien vairāk centīsies nemaksāt. Ne velti pēc budžeta pieņemšanas Ministru prezidents paziņoja, ka sāks cīņu pret “ēnu” ekonomiku. Vai politiķi ar savu darbību vai bezdarbību nav tie, kas rada šo “ēnu” ekonomiku?
Tajā pat laikā arodbiedrības un studenti pie valdības nama pulcējās diezgan plašā protesta akcijā. Lai arī atbalstu šādas protesta akcijas, tomēr uzskatu, ka tās nedod nekādu rezultātu. Var jau nostāties pie Saeimas, izkliegt dažādus saukļus, pavicināt plakātus ar nievām valdībai, bet tiem, kas tajā laikā lemj tautas nākotni tas ir vienalga.
Man ir bijusi iespēja kādu laiku dzīvot Francijā. Tur šādas protesta akcijas notiek ar vērienu. Ja protestē zemnieki, tad pie valdības ēkas ir siena ķīpas un izliets piens, ja transporta darbinieki, tad satiksme ir paralizēta ne tikai galvaspilsētā, bet visā valstī. Aizvadītajā nedēļā Francijā atkal streikoja muzeju darbinieki. Vairākas dienas bija slēgti tādi iecienīti tūristu objekti kā Versaļas pils, Luvra un daudzi citi slaveni muzeji visā Francijā. Streika laiks arī bija pārdomāts, nevis tad, kad jau par vēlu, bet brīdī, kad Parīze sāk gatavoties ikgadējam Ziemassvētku sezonas tūristu pieplūdumam. Arī mums vajadzētu piketēt un streikot tad, kad vēl varētu ko mainīt, nevis budžeta pieņemšanas dienā, kad patiesībā viss jau ir nolemts.
Sekas šodienas rīcībai izjutīsim ne tikai mēs, bet vēl ilgu laiku pēc mums. Ta kā pašlaik mācos Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātes pēdējā kursā, ir nācies strādāt arī skolā. Tas, kas notiek sabiedrībā, skolā ļoti labi ir redzams. Bērni ir savu vecāku spogulis. Varu teikt, ka cieņa pret skolotāja profesiju ir pilnībā zudusi. Parodoksāli, ka lielākā daļa skolēnu, kuriem ir vienaldzīgas mācības ir no tā labvēlīgajām ģimenēm. Tieši šie bērni uz skolu nāk nesagatavojušies — pat papīra lapas nav līdz, un liela daļa no viņiem uzskata, ka skolotājs ir viņu pakalpiņš, kuram jāizdabā bērnu iegribām. Realitāte ir tāda, ka par skolotājiem var strādāt tikai tādi cilvēki, kuriem vīrs vai sieva ir pelnītāji. Valdībā var teikt, ka skolotāju valstī pietiek un viss ir kārtībā, bet īstenībā mūsu fakultātē vairs nav neklātienes kursa, un tas nav naudas trūkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka studijām neviens nepiesakās. Ja tā turpināsies, drīz pie mums būs ne tikai maksas augstākā izglītība, bet arī maksas pamatizglītība.
Nevar gan apgalvot, ka arī skolotāji ir bez vainas, arī viņi daudz ko dara nepareizi. Samērā maz bērniem rīko kultūras pasākumi, neaudzina patriotismu. Bet arī uz šo jautājumu jāskatās valstiski. Piedzērušies britu tūristi var piekaut Latvijas policistu, nokārtot dabiskās vajadzībās pie Brīvības pieminekļa, un viņiem par to nekas nav. Vēl jo vairāk — viņi pat pēc tam atļaujas no Latvijas pieprasīt kompensācijas par morālo kaitējumu. Arī tas ir valsts attieksmes un vājuma apliecinājums.
Pēdējā laikā nerimst runas par to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju dodas darba meklējumos uz ārzemēm. Cilvēki no valsts izbrauc daudz lielākā skaitā, nekā tas bija Otrā pasaules kara laikā. Daudzi viņus nosoda. Tomēr pašreizējā situācijā tā ir pareiza rīcība. Vajag cīnīties, nevis nolaist rokas. Jaunieši aizbrauc, bet ne jau labprātīgi. Arī studentiem tagad jāatmaksā kredīti, bet ienākumu nav. Līdz ar to nav laika mācīties, jādomā, kā samaksāt par studijām. Un tas dzen izmisumā, studenti noformē akadēmisko gadu, un dodas piepelnīties, lai var turpināt mācības, kaut vai pēc kāda laika. Ja nemainīsies valsts attieksme pret uzņēmējiem, arī es būšu spiesta kādu laiku šo valsti pamest. Vienīgais, kas pagaidām liedz to darīt, ir vēlme šogad pabeigt universitāti. Un tādu cilvēku, kas, beidzot studijas, dodas prom kļūst aizvien vairāk, skumji, bet izglītoti cilvēki mūsu valstij nav vajadzīgi.
Manuprāt, drīzāk nosodījumu ir pelnījuši tie, kuri sēž Latvijā, un cer uz valsts garantētiem pabalstiem. Ir nožēlojami skatīties, kā teiksim te pat Aizkrauklē 20 — 30 bezdarbnieku gar pilsētas galvenajām ielām rok velēnas un liek tās kaudzē. Kas no tā mainās? Vai nebūtu daudz lietderīgāk, ja par šo pašu naudu, kuru maksājam gan mēs gan Eiropa, viņi celtu kādu ražotni? Tā pēc tam dotu ienākumus un darba vietas. Valdība paziņo, ka domā par tiem, kam nav ienākumu, tomēr nekāda reāla seguma tam nav. Samaksās viņiem 100 latu dažus mēnešus, un ar to viss beigsies, bet uz daudziem jautājumiem, arī uz to, kas ar šiem “velēnu apgriezējiem” notiks pēc tam, neviens diemžēl nevar atbildēt.
Mūsu deputātiem nav nekādas atbildības izjūtas, nostāja ir tāda: “Jūs mani ievēlējāt, paši vien esat vainīgi.” Lai kas arī notiktu, neviens nevēlas uzņemties atbildību. Ik pa laikam atklāj dažādus kāpumus un finanšu mahinācijas valsts iestādēs, bet neviena augsta amatpersona nedomā pamest savu “krēslu”. Politiskā visatļautība pie mums diemžēl vēršas plāšuma.
Kaut arī valstī valdoša drūma noskaņa, jāatceras, ka ir sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Svētdien iededzām jau otro svecīti Adventes vainagā. Ja “gudrās galvas” nevēlas radīt mums svētku noskaņu, radīsim to paši kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Uzsmaidīsim viens otram, un vairosim apņēmību, ka mēs nepazudīsim un būsim viens otram. Tā ir lieta, ko mums neviens mums nevar liegt un atņemt.
