“Piedzimšana cilvēka dzīvē ir vislielākā krīze, jo mātes miesās viņam ir daudz siltāk un drošāk nekā plašajā, spožajā un aukstajā pasaulē, kurā viņš pēkšņi tiek izrauts,” stāsta psiholoģe Jolanta Puķe, uzsvērdama vecāku lomu sava mazuļa aprūpē jau teju no viņa ieņemšanas brīža. Tieši no tā būs atkarīgs mazā cilvēka turpmākais dzīves gājums, tomēr nezināšanas vai pat apzinātas nevērības dēļ daudziem šis ceļš tiek sakropļots jau pašā tā sākumā.
Būt gaidītam un
mīlētam
“Iemesli, kāpēc bērni ienāk ģimenē, ir ļoti dažādi. Visbrīnišķīgāk, protams, kad abi vecāki vēlas mazuli, ir viņam gatavi un apzināti virzās uz bērniņa radīšanu. Turklāt ar viņu attiecībām viss ir kārtībā, un tajās valda mīlestība, ko iemiesot mazajā radībiņā. Pēc mazuļa piedzimšanas šīs attiecības nemainās vai pat uzlabojas,” raksturo psiholoģe, vienlaikus norādīdama, ka starp “nelaimes gadījumiem” un neplānotiem notikumiem mēdz būt arī savtīgi un nelietīgi iemesli bērniņa ievešanai šajā saulē.
“Piemēram, bērns tiek radīts, lai uzlabotu pāra attiecības, kas ir ļoti nejauki. Turklāt daudzi pētījumi apstiprina, ka līdz ar mazuļa piedzimšanu šādas attiecības vēl vairāk pasliktinās un galu galā tiek šķirtas. Bērns nekad nebūs tas, kurš samierinās divus pieaugušos. Taču vēl nejaukāk ir dzemdēt bērnus pabalstu un citu finansiālo iespēju dēļ bez jebkādas mīlestības un saprašanas, ko vecāki spēs savai atvasei dot materiāli un garīgi. Uzskatu, ka tā ir nelietīga bērnu izmantošana savtīgos nolūkos. Diemžēl nav likuma, kas aizliegtu šādiem vecākiem dzemdēt, tāpēc būtu jāsakārto sociālā sistēma, jāveic preventīvais darbs, lai nevienam nenāktu ne prātā radīt piecus bērnus tikai tāpēc, ka tā var iegūt papildu dzīvojamo platību no pašvaldības,” pārliecināta Jolanta.
Uzsūc “āra”
psiholoģisko fonu
“Bērns ir vērtība, par kuru esam atbildīgi ne tikai, kad viņu radām, bet arī visā turpmākajā audzināšanā. Tā savukārt atkarīga no mūsu pašu vērtībām — vai tās ir mīlestība un savstarpējā cieņa vai tomēr nauda?” turpina J. Puķe, norādīdama, ka mazulis “āra” psiholoģisko fonu uzsūc, vēl māmiņas puncī būdams.
“Bērniņš ļoti labi saprot, vai viņu gaida, vai blakus ir tētis, vai apkārt ir miers, un piedzimstot attiecīgi uzvedas. Pētījumi pierāda, ja gaidībās māmiņa piedzīvojusi lielu stresu, piemēram, daudz strīdējusies ar savu partneri, mazulis būs nemierīgs, maz gulēs, daudz raudās, viņam būs paaugstināts muskuļu tonuss. “Ārējo” informāciju vēl nedzimušais uztver ne tikai no mātes, bet arī no tēva, tāpēc svarīgi, ka viņš jau tad veido attiecības ar savu atvasīti — pieskaras māmiņas puncim, runā ar viņu. Jūtot blakus tēti, bērns piedzimstot būs drošāks, vairāk uzticēsies pasaulei, zinās, ka māmiņa, kas mazulim ir barības un enerģijas avots, kā kapsula, kurā izaugt un labi justies, nav vienīgā viņa aprūpētāja.”
Ar mazuli ir jārunā
Dažkārt arī pēc mazuļa nākšanas pasaulē vecāki turpina domāt, ka atvasīte tāda lellīte vien ir, kas guļ, kur viņu noliek, un neko nesaprot. Tomēr tieši pirmajos divos dzīves gados piedzīvotais pamatīgi ietekmēs bērna turpmāko attīstību, noteiks, vai, piemēram, mazais bērnudārzā kausies, vai spēs sevi organizēt darbam un uztvert skolotāju kā autoritāti — turpina J. Puķe, uzsvērdama sarunas nozīmi. “Būtu svarīgi ar mazuli runāties jau māmiņas puncī, bet, viņam piedzimstot, to turpināt. Par vēlu piecos gados sākt bērnam ko skaidrot! Tas nekas, ka sākumā mazais mums nespēj atbildēt. Viņš dod ziņu ar skatienu, mīmiku, balss intonāciju, ko jāprot nolasīt. Nevajag arī aiziet “uķi puķi” līmenī. Tas, protams, nenozīmē mazuli uztvert kā pieaugušo, tikai samazinātā formā. Viņš ir bērns ar savām īpašībām un domāšanas veidu, viņam ir tiesības just un izteikt savu viedokli.”
Neaugt pieskārienu badā
Bērna emocionālās labklājības un attīstības nodrošināšanā liela nozīme ir arī fiziskā kontakta pietiekamībai. “Tas ir tikai mīts, ka mazais izaugs raksturā stiprs, ja neiešu pie viņa, kad viņš gultiņā raud. Tajā brīdī bērns vēlas uzmanību, kas acīmredzot ir nepieciešama — vai nu viņš sabijies, vai redzējis sliktu sapnīti. Mazajam vajadzīgs atbalsts, drošība un gādība, pretēji veidojas trauksmaina personība. Turklāt, ja bērnam trūks fiziskā kontakta, viņš to iemācīsies dabūt kā uzskatu par pareizu — ja mani neviens nenoglāsta un neapskauj, tātad kaut kas jādara, lai es to dabūtu! Tādā gadījumā lielākoties tiek ņemta talkā sišana un plēšana,” stāsta Jolanta, piebilzdama, ka uzmanības trūkums vai tās pārmērība parasti izpaužas, piemēram, enurēzes vai citu veselības problēmu veidā.
Dzenoties pēc labākā savam bērnam, kas vairumam vecāku ir dabiska vēlme, nevajadzētu arī pārāk aizrauties — mudina psiholoģe. “Daudzi mēģina sekot grāmatām un dažādiem priekšrakstiem, piemēram, kad mazajam jāsāk rāpot, sēdēt un staigāt, tā pazaudējot savu bērnu. Viņš pats visu brīnišķīgi parāda. Svarīgi vien uztvert šos signālus,” teic Jolanta, novēlēdama mātēm un tēviem būt gudriem, jūtīgiem, dzirdīgiem un vairāk paļauties uz intuīciju savas atvases audzināšanā.
