Nesen bija saslimis mans švāģeris un nokļuva slimnīcā. Zaļš vēl, puika. Apmulsa, kad sanitāre viņam par personīgā mobilā tālruņa baterijas uzlādēšanu (vienu reizi!) prasīja samaksāt 1,50 latu. Būtu vismaz paprasījis čeku! Nekā… Tagad ķer nu vēju. Izpētīju slimnīcas maksas pakalpojumus. Neatradu neko par pacientu mobilo telefonu lādēšanu. Nudien, gribas pašam lādēties!
Bet patiesībā šis gadījums švāģerim atvēra acis. Krīzes laikā naudu ir jāprot paņemt. Viņš vienkārši sapratis, ka tagad ir iespēju laiks. Kā “kruķī”, tā būs! Jāsaprot, ka šodien neko vairs nevar dabūt bez maksas.
Pavisam nesen mans švāģeris bija nonācis galīgā strupceļā. Iedomājieties tikai, krīzei sākoties, viņam dažādās bankās uz paša un radu vārda bija paņemti septiņi kredīti! Ārprāts! Tostarp es dabūju vienu kredītu viņa vietā nomaksāt kā galvotājs. Vienbrīd biju tik nikns, ka švāģerim skaidri un gaiši pateicu: “Tu pie manis labāk vairs nenāc. Citādi es par sevi negalvoju.”
Bet māsa raudāja kā nopērts suns un vaimanāja, vai tagad es viņu ģimeni nicināšot? Protams, ka ne. Tā nu sākām atkal radoties, tikties pie viena svētku galda. Mārtiņdienā šie atkal bija ciemos mūsmājās. Sāka stāstīt… Švāģerim krīze, var teikt, ir beigusies. Mēnesī maksā kredītos 200 latu un dara to mierīgi, svilpodams. Vārdu pa vārdam tincināju, kā viņš tā spējis nostabilizēties, jo valsts darbā nestrādā. Sievai ir minimālā alga. Strādā mārketā, kārto preces plauktos. Vai tiešām švāģeris būtu apgājis likumu? Ai, nē, viņš esot apgājis Valsts ieņēmumu dienestu un savu individuālo uzņēmumu reģistrējis Čehijā. “Man nevar piesieties. Viss ir “štokos”,” saka švāģeris. Un cik labs esot tas čehu ieņēmumu dienests! Tik laipni cilvēki tur strādājot, tik vienkārši, kas visu izrāda, izskaidro. Ja kādu maksājumu gadoties nokavēt, neviens par to nedraudot ar naudassodiem. Viss tiekot nokārtots ar smaidu. Un cik jauki un patīkami esot laiku pa laikam aizbraukt uz Čehiju darba darīšanās!
Johaidī! Izdomāt šitādu triku! Švāģeris atklāja savu nodarbošanos — esot kļuvis par preču izplatītāju. Mani arī piespieda no viņa nopirkt kaut kādu veļas pulveri un vitamīnus. Esot simtprocentīgi ekoloģiski tīra manta, nekaitīga dabai un cilvēkam.
Un vēl švāģeris mani pārsteidza ar atzīšanos, ka Čehijā esot patentējis savu izgudrojumu. Un tagad sadarbībā ar kādu respektablu firmu viņa izgudrojums tikšot ieviests ražošanā. Švāģeris par savu atklājumu uzdevis metodi, kā zemē dzenami koka stabi. Proti, ar galotnes daļu uz leju. Tad koksne mitrumā nepiebriestot un stabi ilgāk kalpojot. Firma Čehijā strikti ievērošot šo principu, gatavojot kokmateriālus un marķējot, kur tiem ir šaurais, kur resnais gals. Tā, lūk!
