Ar Kasparu iepazinos Neretas novada domes pirmajā sēdē. Toreiz man šķita: ko gan tāds jauns un “zaļš” te dara starp “vecajiem bukiem”? Pārsteidza viņa uzdrīkstēšanās izteikt savu viedokli un lietas saukt īstajos vārdos. Ja nezinātu Kaspara vecumu, varētu domāt, ka runā vīrs brieduma gados ar lielu dzīves pieredzi. Viņam ir tikai 24 gadi, bet dzīves pieredze jau tik liela, kādu daudziem visa mūža garumā nav izdevies uzkrāt. Viņa tuvumā pasaule griežas ātrāk, un, klausoties viņā, pats esmu aizrāvies. Pēc aptuveni stundu ilgās sarunas manas domas par Kasparu manījās pilnībā.
Vārds, uzvārds: Kaspars Ādams.
Dzimšanas vieta un laiks: Nereta, 1984. gada 14. augusts.
Izglītība: mācījies Jēkabpils agrobiznesa koledžā grāmatvedību, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Uzņēmējdarbības un ekonomikas fakultātē.
Dzīvesvieta: Mazzalve.
Nodarbošanās: zemnieku saimniecības ”Krasti B” īpašnieks, SIA ”SMART Latvija” un SIA ”SMART SCB” vadītājs.
Ģimene: neprecējies
Vaļasprieks: dabas baudīšana, “Smart” automobiļi, sports.
Horoskopa zīme: Lauva.
Pirmie Latvijā
— Tu atšķiries no vairākuma, bet pirmajā brīdī grūti saprast, ar ko tieši. Kā tu pats sevi raksturotu?
— Manā dzīvē svarīga loma ir zaļajam dzīvesveidam, un, cik iespējams, cenšos šajā virzienā iet. Tāpēc esmu pievērsies mazlitrāžas automobiļiem “Smart”. Tik dulls gan neesmu, lai dzīvotu bez elektrības, bet cenšos sabalansēt normālu dzīvesveidu ar dabas saudzēšanu. Kaut vai veikalā iepērkoties nelietoju polietilēna maisiņus. Protams, gadās, ka steigā aizmirstu paķert līdzi iepirkumu somu.
— Vai aizraušanas ar “Smart” ir tikai zaļās domāšanas dēļ?
— Patiesībā viss sākās ar angļu komiķi misteru Bīnu un visu, kas ar šo jokdari saistīts. Man viņš ļoti patīk. Tādēļ pirms trim gadiem devos uz Holandi ar mērķi iegādāties tieši tādu automobili kā Bīnam — veco zaļo “Mini”. Vairāku dienu meklējumi beidzās neveiksmīgi. Pārīti gan sameklēju, bet to tehniskā kārtība mani neapmierināja. Tukšā mājās negribēju braukt. Iegāju kādā autoservisā un garāžas stūrī pamanīju Smartu — apputējušu, ar “beigtu” motoru. Bet tas man iepatikās. Nogādāju treilerī un pārvedu mājās. Tad sākās dzinēja remonta epopeja — pusgadu vadāju to no viena servisa uz otru. Vieni meistari salaboja, bet jau pēc mēneša vecās nelaimes rādās no jauna, motors pārāk tērēja eļļu, dzinējam nebija jaudas. Tad laimīgi satiku savu brālēnu Gintu. Interesanti, ka arī viņš bija iegādājies “Smart” automašīnu un arī viņam bija līdzīgas problēmas. Viņš devās uz Vāciju, tur nodibināja sakarus ar firmām, nogādāja Latvijā jaunu motoru manam auto. Arvien dziļāk “ienirām” “Smartu” pasaulē. Noteikti varam sevi saukt par “Smart” kustības aizsācējiem Latvijā, jo nezinu nevienu citu organizāciju, kura ar to nodarbotos. Rīkojam šo interesanto auto īpašnieku saietus, izveidojām mājaslapu internetā, sākām forumu. Iegādājāmies piecas šādas mašīnas un noslēdzām līgumus ar “Tallink” un “Hotel de Rome” par šo automašīnu nomu. Pašlaik ar tām ir nelielas problēmas — dažas iekļuvušas satiksmes nelaimes gadījumos un nākas tās remontēt.
“Nosēj” parku ar putnu būriem
Ārzemēs mazās automašīnas ieņēmušas savu nišu, un cilvēki dodoties ceļojumā ar lielajiem automobiļiem mazo ņem līdzi speciālās piekabēs, lai pārvietos pa šaurajām pilsētu ieliņām. Kāds uzņēmējs Anglijā nolēmis doties pensijā un šo biznesu gatavs atdot SIA “Smart Latvija”. Pārņemšanai nepieciešama liela nauda, un to ceram iegūt piedaloties divos projektos. Piekabju ražošanu plānoju uzsākt Neretā.
— Vai vari teikt ka tev ir daudz draugu?
— Jo aktīvāk darbojos, jo draugu loks palielinās. Par draugiem gan viņus īsti nevarētu saukt, drīzāk — paziņām. No skolas laika gan palicis tāds kā kodols — pieci cilvēki, kuri vismaz reizi gadā vai pusgadā cenšas sanākt kopā.
— Kāds biji pamatskolas laikā?
— Skolas laikā delveris nebiju. Mācoties Neretas vidusskolā, daži mācību priekšmeti patika, īpaši ģeogrāfija, dabas zinības. Tās mācījos padziļināti — “raku dziļāk”. Savukārt tos mācību priekšmetus, kuri ne visai patika, mācījos tik, lai būtu labas atzīmes, pēc augstiem rezultātiem netīkoju.
— Kā sāki zaļi domāt? Tā ir modes lieta vai arī jūti sevī vēlmi tā dzīvot?
— Esmu dzimis un audzis lauku vidē, un urbanizācija mani neaizrauj. Nevaru ilgi dzīvot pilsētā. Ja nepieciešams protams varu kādu laiku samierināties, dzīvojot pilsētā, bet klusums un tas, ko var sniegt dabas baudīšana, mani aizrauj vairāk.
Jau skolā, paralēli mācībām brīvajā laikā veidoju savus ekoloģiskos projektus. Viens no tiem bija izglītojošas ekskursijas pa Latviju, otrs — ar vietējo uzņēmēju atbalstu kopā ar domubiedriem izgatavojām putnubūrus. Ar tiem “nosējām” vietējo parku.
Vērojot sevi, jūtu, ka šī zaļā domāšana ar gadiem nezūd. Šī pārliecība ir manī, un par modes lietu to noteikti nevaru saukt. Nebūs tā, ka šogad uz veikalu iešu iepirkties ar auduma maisiņu, bet nākamgad tas man vairs nebūs vajadzīgs.
Gads Anglijas fermā
— Kad esi ārzemēs, vai tevi vairāk interesē daba vai tomēr arhitektūra un pilsētas?
— Esmu bijis Spānijā, Austrijā, Vācijā, un to, ko uzskatu par apskates vērtu, cenšos arī savām acīm ieraudzīt, bet patieso valsts elpu var izjust, esot ārpus lielpilsētas. Diendienā staigāt pa vecpilsētu man ir pārāk nogurdinoši.
Lai iemācītos angļu valodu, sākumā apmeklēju kursus Latvijā. Pāris stundu nedēļā mācoties svešvalodu ar klasesbiedriem latviešiem neguvu rezultātu, kādu biju gaidījis, tāpēc nolēmu doties uz Angliju.
Manas prasības potenciālajam darba devējam bija — pēc iespējas angliskāka vide, kaut kur dziļi valsts iekšienē, pie saimnieka, kurš nekad nav nodarbinājis viesstrādniekus. To arī norādīju savā anketā, ko iesniedzu kādai firmai Latvijā, kas solīja sameklēt darbu ārzemēs. Lai arī bieži dzirdēts par to, ka šādas firmas ir krāpnieces un vēlamo rezultātu nesniedz, riskēju. Divu nedēļu laikā sagaidīju atbildi. Dabūju telefona numuru, sazinājos ar nākamo darba devēju. Viņš bija piensaimnieks, turpretī man iepriekš nebija nekādu zināšanu par šo lauksaimniecības nozari, jo savā zemnieku saimniecībā audzējam tikai gaļas lopus. Gada laikā izzināju šo nozari no A līdz Z. Pēc diviem mēnešiem saimnieks man jau uzticēja tehniku, braucu uz pilsētu iepirkties. Netālu tika rīkotas arī liellopu izsoles. Par to, ka man šis process interesē, pastāstīju saimniekam, un viņš atļāva darba laikā apmeklēt šīs izsoles, mācījos, skatījos, kā tas notiek. Tāpēc atgriežoties Latvijā, jau bija pieredze izsoļu rīkošanā. Šobrīd, darbojoties zemnieku saimniecībā, rīkoju šādas izsoles arī Latvijā.
Politiķa karjera nesajūsmina
— Kā tev izdodas domāt ilgtermiņā?
— Jāprot nošķirt personīgās lietas un mērķus, kādus dzīvē vēlos sasniegt. Domāt ilgtermiņā par personīgajām lietām ir grūtāk. Šobrīd mana lielākā vēlme ir radīt jaunas darba vietas. Tad manī rodas gandarījums, ka cilvēkiem varu dot darbu. Tā ir patīkamā izjūta, kura ir manī un no kuras citiem ir bail. Tā liek domāt, pastāvīgi būt procesā. Tāpēc cenšos dzīvē izmēģināt daudzas lietas, lai saprastu to kopsakarības. Negribas tikai noskatīties, kā laukos daudzi labi cilvēki no bezdarbības nodzeras. Nesen biju kādā skolā un dzirdēju komentārus par skolēniem — daudzi ir labi, spējīgi, bet, kad saņemas, var visi. Ar pieaugušajiem ir tāpat — daudziem pietrūkst motivācijas, lai saņemtos. Agrāk daudzus motivēja lielāka alga, bet tad tagad to papildina arī attieksme pret konkrēto darbu.
— Kā jūties, darbojoties Neretas novada domē?
— Kā jauns deputāts uz daudziem notiekošajiem procesiem raugos citādi. Nevaru samierināties ar laika izšķiešanu vairāku nebūtisku lietu apspriešanai. Nav produktivitātes, virzības. Biju iedomājies, ka mēs visi, 13 ievēlētie deputāti būsim kā vienota komanda, kura jautājumus izskatīs kopā, piedāvājot katrs savu ideju un nonākot līdz jautājuma atrisinājumam. Diemžēl tā nenotiek. Nav konstruktīvas darbības, tiekšanās uz mērķi. Man liekas, ka daudzi tomēr nesaprot — darbs domē nav privāta lieta, un, ja tas nedod gandarījumu, varbūt jādod vieta citam, kuram ir vēlēšanās strādāt, domāt.
— Vai līdzīgi kā kareivim, kurš tiecas būt ģenerālis, arī tu plāno karjeru politikā?
— Ilgtermiņā domājot, noteikti nē. Mani saista uzņēmējdarbība. Iedomāties, ka jauni cilvēki politikā ko varētu mainīt, manuprāt, ir aplami. Viņiem nav pieredzes, tikai ambīcijas. Kaut kad nākotnē gribētu dzīvot ekoloģiskā mājā.
Ar ģimeni kā ar ziemu
— Šogad tu esi bijis Spānijā. Kāds bija brauciena mērķis?
— Tas bija biznesa un izklaides apvienojums. Apmeklēju potenciālo uzņēmumu, kas ražotu ekoproduktus, un, tā kā man interesē arī sports — konkrēti futbols, basketbols un hokejs, tad gribējās “dzīvajā” pabūt tajās spēlēs, kuras vairums noskatās televīzijā. — “Real Madrid” divas spēles, “Depeche Mode” koncertu. Pirms kāda laika biju arī futbola mačā Vemblija stadionā Londonā.
— Esi jau guvis kādas vērtīgas dzīves atziņas?
Viena no tām — lai realizētu kādu ideju, ne vienmēr noteicošā ir nauda. Līdzekļiem jābūt — transportam, biļetēm, viesnīcām, bet svarīga ir ideja, ticība tai. Tad rodas arī cilvēki kuriem ir nepieciešamie līdzekļi ieceres īstenošanai. Ja viņi redz manu iniciatīvu, iemantoju viņu uzticību. Ja ar savu dzirksteli varu iedegt citus, tad mērķi iespējams sasniegt.
Daudzi teic, ka es pārāk daudz daru un tas neesot normāli. Ka izdegšot un nekas it kā nenotiekot. Kā pēc diviem gadiem var prasīt rezultātus? Sevi joprojām izmēģinu dažādās situācijās, meklējot to, kas vairāk atbilst manai būtībai. Un šāda vairāku lietu darīšana vienlaikus ir vienlaicīgi pozitīva arī no cita aspekta: ja viena no tām nerealizējas, atliek vēl citas, no kurām viena noteikti būs sekmīga. Ja zaudējums rodas vienīgajā, tad sākas pesimisms.
— Esi domājis par savām vecumdienām? Būsi sapelnījis daudz naudas, nopirksi salu kaut kur okeānā un dzīvosi laimīgs?
Par to pašlaik nedomāju. Tie ir sapņi, kurus labāk necilāt. Tur arī īsti nav par ko izdomāt. Daudz kas var notikt ceļā uz vecumdienām. Bez mērķa dzīvot arī nevar. Bet, tiecoties uz lielo mērķi, jāsasniedz daudzi mazie. Atceros savu vectēvu, viņš arī bija sava ceļa gājējs. Daudzi viņu varbūt uzskatīja par dīvaini. Viņš, piemēram, ceļot šķūni, nelietoja naglas, bet dēļus sēja ar striķiem. Notekcaurules izgatavoja no plastmasas pudelēm, kuras grieza uz pusēm. Bija jau gados, bet meistarus nesauca, pats kāpa uz jumta, remontēja to. Audzēja ķiplokus un pārdeva tos savās “bāzes” vietās. Varbūt kaut ko esmu mantojis no viņa.
— Par savu ģimeni vēl neesi domājis?
Ģimeni es iedomājos, piemēram, kā bērna adoptēšanu. Tad tā tiešām būtu plānošana. Ģimenes veidošana šobrīd nav ne pirmajā, ne pēdējā vietā. Tā ir lieta, kas notiek dabīgi. Ja būs — labi, ja nē, tātad nav lemts. Šobrīd laukā sniega arī nav, un tur neko nevar darīt. Var sevi iepriecināt ar ziemas izjūtu, aiziet paslidot uz ledushalli. Arī sievieti var satikt, un, ja viņa daudzmaz patīk un viens nevēlies būt, var dzīvo kopā, bet tas nebūs pa īstam.
Citi par Kasparu Ādamu
Viktorija Trukša, Jāņa Jaunsudrabiņa Neretas vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā:
— Kaspars bija mūsu skolas audzēknis. Skolas laikā kā vairums zēnu. Šobrīd ar viņu runāju kā ar kolēģi. Patīk viņa stratēģiskā domāšana, idejas. Ļoti uzņēmīgs cilvēks. Ar lielām darba spējām. Labestīgs, ar pienākuma apziņu. To, ko apņemas, precīzi cenšas izdarīt. Viņš ir no tiem, pēc kura var pulksteni pārbaudīt. Vienmēr ir savs viedoklis — pamatots.
