Šonedēļ 65. jubileju svin sērenietis Jānis Strods. Viņš dzimis un audzis Sēlpils pusē, bet Sērenē ir ienācējs. Jāņa kungs te dzīvo jau daudzus gadus, un visu mūžu viņš ir daudz un godprātīgi strādājis.
Beidza Sēlpils skolu, Jānis Strods nolēma sākt strādāt. Puisis gribēja kļūt par traktoristu. Kādreiz tas nebija tik vienkārši kā tagad. Lai kursos iegūtu traktorista apliecību, divus gadus bija jāstrādā par palīgu. Tiklīdz apliecība bija rokā, Jānis sāka strādāt un šo darbu apzinīgi veica teju visu mūžu.
Tuvāk pilsētai
— Man jau no mazotnes interesēja tehnika, tāpēc arī kļuvu par traktoristu. Sākumā strādāju dzimtajā pusē, bet drīz vien bija jādodas dienestā. Trīs gadus dienēju Ļeņingradas apgabalā, pie Somijas robežas. Laika apstākļi tur bija tādi paši kā Latvijā, tāpēc nebija grūti pierast. Daudzi sūdzējās par “dedovščinu”, bet mums tā gāja secen. Sadzīvojām diezgan labi. Reizēm nodomāju, ka, iespējams, te tagad nebūtu, jo dienestā, pildot kādu uzdevumu, gandrīz zaudēju dzīvību, bet viss tomēr beidzās labi.
Kad pārnācu no dienesta, turpināju strādāt par traktoristu. Mainījās laiki, izveidoja kolhozu. Svētkus svinējām kopā ar kolēģiem, un kādā reizē iepazinos ar nākamo sievu. Apprecējāmies, piedzima meitiņa. Gāja gadi, un viņai tuvojās skolas laiks, bet sievai tobrīd Aizkrauklē piedāvāja darbu, tāpēc pārcēlāmies uz Sēreni. Iepriekš dzīvojām tālu laukos, bet te bijām tuvāk pilsētai un bērnu varējām sūtīt vietējā skolā.
Ar dzelžiem vien
Dzīvojot Sērenē, dabūju darbu iemīļotajā arodā un līdz pat pensijas vecumam strādāju par traktoristu, tā teikt, ar dzelžiem vien. Ja varētu, turpinātu arī tagad, bet veselība vairs neļauj. Viena lieta ir braukt, cita — aktīvi darboties. Ja jūti, ka vairs nevari strādāt, jādod vieta jaunajiem.
Sērenē jūtos labi, tikai šķiet — laiks skrien ļoti ātri, gribētos, lai tas rit mazliet lēnāk. Skumji, ka lauki kļūst arvien tukšāki. Savulaik te dzīvoja samērā daudz cilvēku, bet tagad palikuši vien pensionāri. Jaunieši devušies uz pilsētām vai ārpus Latvijas. Arī mans mazdēls plāno braukt peļņā uz Krieviju, jo Latvijā ar gadījuma darbiem vien izdzīvot nevar.
Jāizvērtē katrs pirkums
Kādreiz biju valsts patriots, bet tagad lāgā nezinu — esmu vai nē. Katru dienu valdība paziņo ko sliktu. Visvairāk sāp sirds, ka tā ķeras klāt mums, pensionāriem. Jau tā mazās pensijas samazina, bet “lielie vīri” turpina dzīvot, cepuri kuldami, — villa tur, vasaras māja citur.
Pensijas apmērs ļoti ietekmē ikdienu. Vairs nevar atļauties to, ko agrāk. Tagad rūpīgi jāizvērtē katrs pirkums. Laukos pārtikas produkti ir diezgan dārgi, tāpēc braucam iepirkties uz Aizkraukli, lielveikalos tomēr lētāk.
Dzer tēju un ēd ķiplokus
Kopš esmu pensijā, ir daudz brīva laika. To īsinu, lasot avīzes, paskatoties kādu filmu vai pastaigājoties svaigā gaisā. Reizēm eju arī makšķerēt, bet, ja ilgi neķeras, dodos mājup.
Veselību cenšos saudzēt, izmantojot tautā pazīstamas metodes — visu gadu dzeru vasarā pašu vāktu liepziedu un kumelīšu tēju, ēdu ķiplokus, savu reizi apmeklēju arī pirti.
Man dīvaina liekas ziņa par jauno gripu. Ja kādreiz slimojām, tad bija skaidrs — saaukstēšanās, bet te pēkšņi — cūku gripa. Tā pati parastā vien ir, tikai kādam izdevīgi mānīt tautu.
Pietrūkst īstu ziemu
Rīt jau pirmā advente. Tuvojas Ziemassvētki. Lai gan tie ir īpaši svētki, vairs nav tās svinīgās izjūtas, kāda bija agrāk. Sniegs rada svētku noskaņojumu, bet diemžēl pēdējos gados tā ir maz, un man pietrūkst balto kupenu.
Lai kāda ir situācija, dzīvē cenšos saskatīt labo. Priecājos par visu — ģimeni, draugiem, skaisto dabu un dzīvniekiem.
Mans krusttēvs un tēva brālis bija mācītāji, un, lai gan neesmu īpaši ticīgs, esmu sapratis, ka ticot tomēr ir vieglāk dzīvot.
