Aizkraukles pagasta “Lejasžagaros” ap 20 gadu saimnieko Ausma Gribute ar ģimeni. Ausmas kundze ir īsta saimniece un gandrīz ikvienu ciemiņu sagaida ar krāsnī tikko ceptu kūku.
No skolotājas par daiļdārznieci
— Esat vietējā?
— Esmu dzimusi Skrīveros, turklāt Kaķa gadā. Kā saka — kad glauda pa spalvai, esmu laba, kad pret — parādu raksturu. Aizkraukles pagastā dzīvoju kopš 1990. gada. Pēc Bulduru tehnikuma beigšanas divus gadus strādāju Balvos par daiļdārznieci. Biju arhitektu grupā, bet tolaik bija jāzīmē dārza mājiņas, nevis jādarbojas ar daiļdārzu ierīkošanu, tāpēc pārnācu uz Aizkraukli. Vairākus gadus strādāju kolhoza rožu siltumnīcās. Savulaik man rozes bija mīļākie ziedi, bet tagad vairs ne. Tās ir ļoti skaistas, bet kopšana nav patīkama. Tas ir samērā smags darbs.
— Kāpēc kļuvāt par daiļdārznieci?
— Mana māte ļoti gribēja, lai kāds no bērniem kļūst par daiļdārznieku, bet, mācoties Skrīveros, biju pārliecināta, ka būšu skolotāja. Pēc skolas beigšanas braucu uz Liepāju augstskolā iesniegt dokumentus. Tolaik vēju pilsēta bija slēgtā zona un iekļūt varēja vienīgi ar īpašu atļauju. Kad braucu kārtot iestājeksāmenus, stacijā atskārtu, ka caurlaide aizmirsta mājās un biļeti nevaru iegādāties. Iespējams, tas bija “likteņa pirksts”, un man nebija lemts tur studēt. Tolaik draudzene devās uz Bulduru tehnikumu stāties tehnologos, aizbraucu līdzi. Kad ieraudzīju, cik skaista apkārtne, nolēmu tur mācīties. Izvēli nenožēloju.
Pašiem sava Sigulda
— Vai “Lejasžagari” ir mantots īpašums?
— To iegādājāmies. Kādreiz mitām dzīvoklī, bet, kad kolhozs izputēja, nolēmām pirkt māju. Esam liela ģimene — mums ar vīru ir četri bērni, un visiem vajadzēja plašumu. “Lejasžagarus” biju redzējusi jau skolas laikā, kad devāmies pārgājienos. Ikreiz iedomājos, ka skaistākas vietas noteikti nekur citur nav. Laikam jau dzīve pati visu iekārto, jo nopirkām tieši šo īpašumu. No mājas bija palicis vien grausts. Tolaik bija grūti dabūt celtniecības materiālus, bet kolhozs palīdzēja, un mēs pašu spēkiem māju izremontējām. Tie bija grūti laiki, bet par spīti visam sākām saimniekot. Izveidojām saimniecību un, tā kā pie mājas ir vairāk kā 20 hektāru zemes, iekopām dārzu, kur audzējam kartupeļus, lopbarību. Arī tehnika sagādāta — ir gan traktors un siena prese, gan kombains, bet tas gan savu laiku jau nokalpojis.
— Kas jums te patīk visvairāk?
— Noteikti gleznainā apkārtne — pļavas, gravas, Daugavmala. Likteņupes lokus bieži vien brauc fotografēt mākslinieks Jānis Tālbergs. Īpaši skaisti ir pavasarī, kad viss sāk zaļot un ziedēt, pogo lakstīgalas. Reiz bija atbraucis fotogrāfs no Rīgas un atzinīgi novērtēja, sacīdams, ka te ir vēl skaistāk kā Siguldā, un es viņam pilnībā piekrītu.
Mieru nedod “melnie arheologi”
— Jūsu īpašumā ir kultūrvēsturisks piemineklis — senkapi.
— Tie ir 12. gadsimta lībiešu kapi. Tos nedrīkst aizskart, tomēr bieži viesi te ir “melnie arheologi”. Kad redzam, dzenam prom. Ar meklēšanas aparātiem visu krustu šķērsu izstaigājuši, bet tik un tā nebeidz darboties. Acīmredzot šis dārgumu meklētājiem ir ienesīgs bizness, jo bieži vien viņi ierodas džipos. Vienreiz senkapu apkārtni izstaigāja kāds arheologs no Lielvārdes. Ļoti zinošs lietpratējs. Viņš ieraudzīja mazītiņu gliemežvāku un sacīja, ka tā nosaukums ir Gauri un tā esot senā nauda. Gadu gaitā, pļaujot sienu, esam atraduši vairākas senlietas, arī saliektu šķēpa uzgali.
— Pie Daugavas esat iekārtojuši nelielu atpūtas vietu. Vai tā ir tikai pašu priekam?
— Te brauc arī atpūtnieki, bet, tā kā ir krīze, viņu skaits ir mazinājies. Bieži viesi ir sportisti no Rīgas, kuri te rīko sporta spēles un citas aktivitātes. Tā kā mūsu īpašumā ir senkapi, mums bija iespēja rakstīt projektus. Iepriekš man nebija ne jausmas, ka tā var iegūt finansējumu. Pērn projektu iesniedzām Valsts pieminekļu aizsardzības biedrībai, un mums piešķīra 500 latu. Sagādājām kokmateriālus. Izgatavojām šūpoles, karuseli, laipiņu, galdu, solus, tualetes, arī lapenīti, bet pietrūka naudas un tā tagad ir bez jumta, tāpēc rakstījām projektu Kultūrkapitāla fondam, bet jau otro reizi saņēmām atteikumu.
Īpašuma apkārtnē bija arī vairāki būrveida veidojumi. Kad mēģinājām noskaidrot, kas tie īsti ir, neviens lāgā nemācēja izskaidrot. Kādam bija versija, ka tās varbūt ir vecas pretraķešu aizsardzības sistēmas, citam — trauksmes sirēnas Pļaviņu hidroelektrostacijai. Tā kā tās sen vairs nedarbojās un bija tuvu sabrukumam, vēlējāmies saņemt atļauju to demontēšanai, bet neviens tā arī nelikās ne zinis.
Atmiņas nopirkt nevar
— Mūsdienās aktīvi darbojas vandaļi. Vai jums viņi nesagādā raizes?
— Ik pa laikam šo to paposta. Savulaik te bija izveidoti tiltiņi un kāpnītes, bet diemžēl citu darbu daudzi neciena, visu lauž. Tualetei uzlikām stikla jumtiņu, lai ir gaišs, bet pēc kāda laika uz tā bija uzmests baļķis, un jumts pagalam. Kad novietojām guļbaļķu galdus un solus, tos mēģināja dedzināt. Bieži vien apkārtne ir piemēslota, bet ejam un savācam. Skumji, ka tā. Taču, tā kā mūsu zemīte vien ir, atkal un atkal mēģinām novērst citu radītās cūcības.
Vairākkārt esam saņēmuši piedāvājumu pārdot mums piederošo īpašumu, bet tas ir vērtīgākais, kas mums ir, tāpēc nepiekrītam. Te katrai vietai ir savs atmiņu un jauko mirkļu stāsts, un to nevar nopirkt ne par kādu naudu.
— Vai turpināsiet rakstīt projektus?
— Noteikti turpināsim. Lapenītes sienas gribētos ierīkot līdzīgi muzeja “Kalna Ziedos” informatīvajiem stendiem. Tad tā nevējotu un apmeklētāji varētu gūt informāciju par lībiešu senkapiem. Kādā izdevumā lasīju, ka pie Aizkraukles pilskalna lībieši nogalinājuši vīru vārdā Ferdinands. Viņš ar karaspēku devies uz Koknesi, bet galā nav ticis. Ir ne mazums faktu, par kuriem daudziem būtu interesanti lasīt.
Dēli — ideju ģeneratori
Mums bija iecere izveidot kempingu, taču drīkstam ierīkot tikai pārvietojamos vagoniņus, nevis mājiņas, bet tie maksā samērā dārgi. Varbūt laiki mainīsies, ekonomiskā situācija kļūs stabilāka un iecerēto varēs piepildīt.
Mans vecākais dēls ir neredzīgs, taču var apbrīnot viņa apņēmību veidot atpūtas vietu. Uz darbiem viņš rosina brāļus. Ierīkoti arī futbola vārti un volejbola tīkls, bet drošības labad tīklu ņemam uz mājām.
Bērni visus darbus, tā teikt, “dzen uz priekšu”. Domāju, ka tā arī vajag. Labāk lai ir idejas un vēlme darboties, nevis žēlošanās par dzīvi un tieksme pēc alkohola, jo pašreiz liela daļa iedzīvotāju ir nonākuši pesimismā un to uzskata par vienīgo glābiņu. Pat tad, ja liekas, ka vairs nav iespēju tikt uz priekšu, vienmēr rodas kāda izeja.
Ar krustvārdu mīklām līdz pusnaktij
— Kas jūs dzīvē visvairāk ir norūdījis?
— Darbs. Kolhoza laikā strādāju gan par daiļdārznieci un apkopēju, gan par šuvēju un pat komandanti. Vienu brīdi veidoju arī bēru vainagus. Ar laiku kolhozs izputēja un laikam, labi ka tā. Mums piederēja dzīvoklis, un, ja būtu tur palikuši, bērniem noteikti nebūtu augstākās izglītības, jo komunālie bija pārāk dārgi. Studiju maksas augstskolās ir nesamērīgi augstas, bet man par prieku bērni iekļuva budžeta grupās.
Vislielāko gandarījumu sagādā viņu vēlme darboties. Kopīgiem spēkiem darām tik, cik varam. Ja ir kāds lieks lats, ieguldām atpūtas vietā, taču vajadzību vienmēr ir vairāk nekā iespēju.
— Ar ko vislabprātāk nodarbojaties brīvajā laikā?
— Tā kā esmu daiļdārzniece, man ļoti mīļas ir puķes. Kādreiz tās stādīju it visur, bet vairāk nav spēka. Liekas, ka paliekot vecākam, vajadzētu būt vairāk brīva laika, bet tā nav. Labprāt minu krustvārdu mīklas, bieži vien attopos jau pēc pusnakts. Šad tad arī adu, bet visvairāk esmu iemīļojusi ēdiena gatavošanu, īpaši kūku cepšanu. Tās tiek celtas galdā ikvienam ciemiņam.
Pavasaris iedvesmo
— Kā iztiekat šajā laikā?
— Turpinām darboties un saimniekojam. Bagāti neesam kļuvuši, bet paēduši un apģērbti gan. Grūti ir visiem, bet, manuprāt, čīkstēšana ir lielāka nekā grūtības. Daudzi savā dzīvē neko nevēlas mainīt. Citi teic, ka nav darba, bet, kad piedāvā, atbild, ka par nieka naudu nestrādās. Atminos, tā bija arī 90. gadu sākumā. Iestādījām kartupeļus, vedu pārdot pienu. Pensionāres pirka un žēlojās, cik gan grūti ir iztikt. Piedāvāju, lai palīdz norakt kartupeļus, par to pabarošu, samaksāšu un vēl tupenīšus iedošu. Saņēmu noraidošu atbildi. Saprotu, ja cilvēki ir veci un slimi, bet kas kait jaunākam palīdzēt? Tas jau ir slinkums.
— Vai esat apmierināta ar dzīvi?
— Esmu gan. Garlaicīgi nav, jo vienmēr atrodu kādu nodarbi. Možumu parasti rodu pavasaros, kad līdz ar dabu it kā mostos — kūst pēdējās sniega kupenas, tek ūdens tērcītes un nevar sagaidīt, kad varēs rušināties zemītē. Sava burvība ir arī rudenim — viss dzeltē, raža novākta, un krājumi ziemai sagatavoti. Viens dzīves cikls beidzies un sācies nākamais.
